No askēzes cilvēks top bezmiesas Eņģeļiem līdzīgs

-Geronda, Jūs mums reiz teicāt: „Garīgajā dzīvē ir nepieciešams bloķēt (ienaidnieku)”. Ko Jūs bijāt ar to domājis?

-Kara laikā ienaidnieku cenšās bloķēt. Viņu ielenc, iedzen starp pilsētas mūriem, atstāj badā. Pēc tam viņam liedz ūdeni. Jo, ja ienaidniekam nav ūdens krājumu, pārtikas un mūnicijas, viņš ir spiests padoties. Es gribu teikt, ja mēs cīnamies ar velnu līdzīgā veidā – ar gavēšanu un modrību – viņš pamet ieročus un atkāpjās. „Ar gavēni, modrību, lūgšanām debesu dāvanas saņēmis….”- saka psalmu teicējs.

Ar askēzes, varoņdarba palīdzību cilvēks sāk līdzināties bezmiesīgiem spēkiem. Protams, atturēties ir nepieciešams, ņemot vērā augstāko garīgo mērķi. Ja cilvēks atturās, lai atbrīvotos no veselībai kaitīgajiem taukiem, viņš rūpējās (vienīgi) par savas miesas labumu. Šajā gadījumā viņa sakēze ir līdzīga to askēzei, kuri nodarbojās ar jogu. Par nelaimi, askēzes jautājumu otrajā plānā ir aizvirzījuši pat cilvēki, kuri pieder Baznīcai. „Ko tad, - saka tādi ļaudis, - ir taču jāpaēd, jāpabauda viens, otrs….Jo Dievs taču visu radījis mums”. Vai ziniet ko man paziņoja kāds arhimandrīts mums par godu sarīkoto pusdienu laikā? Pamanījis, ka es nespēju sevi piespiest apēst vairāk, kā ierasts, arhimandrīts teica: „Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās!” „Vai tu gadījumā, - es viņam jautāju, - neko neesi sajaucis? Uz ko attiecas šī Svēto Rakstu vieta? Uz askēzi vai nesķīstu, izlaidīgu dzīvi? Svētie Raksti runā par tiem, kuri …, proti, iznīcina (savu miesu-) Dieva namu ar netiklību, ļaunprātību. Svētie Raksti nerunā par tiem, kas veic aksēzi no mīlestības uz Kristu”. Bet viņš, redz kā: mierināja savu nodomu un teica: Mums ir jāēd kā nākās, lai “nesamaitātu”(ar savu atturību) Dieva namu. (- savu ķermeni)”! Un vēl kāds cilvēks, apmeklējis klosteri, dalījās ar mani iespaidos: „Es biju klosterī, kur mūki tik ļoti aizgavējās, ka saslima. Trauki ar eļļu viņiem vispār palikuši neskarti. Lūk līdz kam, tēvs, noved gavēnis un modrība!” Ko lai te saka? Tādi cilvēki negrib ne no kā atteikties. Viņi apēd savas pusdienas, savus augļus un savas kūkas, un pēc tam, vēloties sevi attaisnot, sāk apsūdzēt citus – tos, kuri veic askēzes cīņu. Tādi cilvēki (nekad) nav jutuši to garīgo prieku, ko dod askēze un atturēšanās. „Man ir nepieciešams izdert tik un tik daudz glāzes piena, - saka tādas veida cilvēks. – Nē, gavēnī es, protams,, atturēšos. Tomēr pēc tam es izderšu tās iztrūkstošās piena glāzes, kuras manam organismam bija liegtas gavēņa laikā! Jo man taču nepieciešams saņemt tik un tik daudz olbaltumvielu”. Un būtība nav tajā, ka viņa organismam patiešām ir nepieciešamas olbaltumvielas. Nē, viņš saka, ka viņam ir tiesības (dzert šo pienu), un mierina savu nodomu ar to, ka viņam viss ir kārtībā, ar to, ka tas nav grēks. Bet pat tad, ja cilvēks vienkārši domās līdzīgā veidā, jau tad tas būs grēks. Līdz kam gan nonāk cilvēciskā loģika! Cilvēks (pamanās) izpildīt Baznīcas noteiktos gavēņus, bet tajā pašā laikā nepalikt bez tā, ko gavēņa laikā viņš pazaudēja. Kā gan pēc tā (šādā cilvēkā) noturēs Svētais Gars?

Bet paskaties, ar kādu godbijību atšķiras daži ģimens cilvēki! Kādā reizē viens pavisam vienkāršs cilvēks, kuram bija deviņi bērni, atnāca uz grēksūdzi, un garīdznieks viņu svētīja pieņemt Svēto Vakarēdienu. „Ak, tēvs, - viņš atbildēja. – Kur gan man iet pie Vakarēdiena! Ēdam mēs ar eļļu. Es taču strādāju. Arī mani bērni”. – „Cik tev ir bērnu?” – pajautāja garīdznieks. „Deviņi”. – „Vai daudz eļļas jūs pievienojiet ēdienam? „ – „Divas karotes augu eļļas”. – „Cik tad tev tiek eļļas, mans nabadziņ?- iesaucās garīdznieks. – Ej un saņem Vakarēdienu!” Uz vienpadsmit dvēselēm – pavisam divas karotītes augu eļļas. Un pie visa tā viņu vēl nomocīja nodoms!

Es pazinu laicīgus cilvēkus, kuri iesvētījās no tās askēzes, kuru viņi veica. Pavisam nedaudz gadus atpakaļ svētājā Atona kalnā strādāja kāds laicīgs cilvēks ar savu dēlu. Viņi Atonā nostrādāja ilgu laiku. Vēlāk viņiem dzimtenē atradās labs darbs un tēvs pieņēma lēmumu aizbraukt no Svētā Kalna, paņēmis sev līdz arī bērnu, lai visa ģimenes dzīvotu kopā. Tomēr dēlu bija aizkustinājusi mūku askētiskā dzīve, un viņš, atceroties laicīgo dzīvi ar tās dvēseles satraukumu, nevēlējās atgriezties. „Tev taču, tēvs, - viņš teica, - ir arī citi bērni. Atstāj vienu Vissvētās Dievadzemdētājas Dārzā”. Viņš nepadevās tēva pierunāšanai, un tas bija spiests atstāt viņu Svētajā Kalnā. Šis puisis bija neizglītots, bet ļoti jutīgs, viņam piemita liela godbijība un vienkāršība. Viņš jutās necienīgs pieņemet mūka kārtu, jo uzskatīja, ka izpildīt mūka likumu un tamlīdzīgo viņam nebūs pa spēkam. Un lūk viņš atrada kādu mazītiņu celli, kuru agrāk izmantoja kā kūti nastunesējiem lopiem, aizsprostoja durvis un logu ar akmeņiem un papardes zariem un atstāja mazu apaļu spraugu – alu, lai ierāpotu un izrāpotu no sava mitekļa. No iekšpuses viņš taisīja alu ciet ar vecu saplēstu mēteli, kuru kaut kur bija savācis. Viņš pat neiededza uguni. Putnu ligzdas bija labāki mājokļi nekā viņa ligzda, zvēru alas bija labāki mājokļi, nekā tas nams, kurā dzīvoja viņš. Taču prieku, kuru piedzīvoja viņa dvēsele, nepiedzīvo pat tie, kuri dzīvo bagātās pilīs. Jo šis cilvēks pūlējās Kristus dēļ, un Kristus bija viņam līdzās – ne tikai viņa cellē, bet arī viņa garīgā nama iekšienē – viņa miesā, viņa sirdī. Tādēļ viņš dzīvoja Paradīzē. Retu reizi viņš līda ārā no savas alas un devās uz kādu no cellēm, kur brāļi veica dārza darbus. Viņš palīdzēja brāļiem viņu darbos, un par to viņam deva nedaudz sausiņus un olīves. Ja viņam nedeva darbu, viņš sausiņus un olīves neņēma. Par tām svētībām kuras viņš saņēma, viņš uzskatīja par nepieciešamību samaksāt ar savu darbu dubultīgi. Protams, par viņa garīgo dzīvi zināja Viens Dievs, tādēļ, ka viņš dzīvoja nezināms, vienkārši un bez trokšņa. Bet pēc kāda gadījuma, kurš vēlāk kļuva zināms, var saprast daudz. Kādā reizē viņš iegāja vienā klosterī un pajautāja kad sākas Lielais Gavēnis, lai gan Lielais Gavēnis bija šim cilvēkam gandrīz apaļu gadu. Pēc tam viņš aizgāja pie sevis uz „alu” un ieslēdzās no iekšpuses. Pagāja gandrīz trīs mēneši, bet bet viņš to pat nepamanīja. Kādā reizē viņš iznāca no savas celles un gāja uz vienu no klosteriem lai pajautātu, vai drīz būs Pasha. Viņš pastāvēja dievkalpojumā, saņēma Svēto Vakarēdienu un pēc tam ar tēviem devās pie kopgalda. Pie kopgalda viņš ieraudzīja sarkanas olas. Tajā dienā bija Pashas noslēgums. Viņš nobrīnījās un pajautāja kādam no brāļiem: „Klausies, vai tiešām jau ir Pasha? „ – „Kādas tur Pasha, - tas atbildēja. – Rītdien taču Kristus Debesīspacelšanās svētki!” Proti, šis cilvēks gavēja visu Lielo Gavēni un plus četrdesmit dienas līdz Kristus Debesīspacelšanās svētkiem! Tādā lūk veidā viņš cīnījās līdz pašai nāves stundai. Mednieks atrada viņu divus mēnešus pēc viņa nāves un paziņoja par to policijai un ārstam. „No viņa ne tikai nebija līķa smakas, - stāstīja man ārsts, - bet tieši pretēji – no viņa ķermeņa nāca smarža.”