16. / 29. janvāris, ceturtdiena

Ap. Pētera svēto važu godināšana. Taisnā Maksima, Totēmas priest. (Vologdā) (1650).

Moc. Speusipa un viņa brāļu Eleusipa, Meleusipa, viņu vecāsmātes Leonillas, un ar viņiem Neona, Turbona un Jovillas, Kapadoķijā (ap 161.-180.). Moc. lasītāja Danakta, Maķedonijā (II). Svt. Honorata, Arlas bīsk. (429).

Svtmoc. priest. Jāņa Petaija (1919).

1. Pēt. 62. lekc. IV, 12 – V, 5.

Mk. 57. lekc. XII, 38-44:

38 Un Viņš Savā mācībā sacīja: "Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem

39 un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās,

40 kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur garas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu."

41 Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz.

42 Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants.

43 Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: "Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši.

44 Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu."

Svētais Pāvils no Tēbām

Atceres diena: 15. janvāris

Svētais Pāvils no Tēbām piedzima Ēģiptē, Tēbu pilsētā. Palicis bārenis, viņš smagi cieta no alkatīga radinieka rokām par vecāku mantojumu. Kristiešu vajāšanas laikā, ko veica Dekijs (249.–251. g.), svētais Pāvils, uzzinājis par nodevīgo plānu viņu nodot vajātājiem, pameta pilsētu un devās uz tuksnesi.

Apmeties alā kalna pakājē, Svētais Pāvils, nevienam nezināms, tur nodzīvoja 91 gadu, nenogurstoši lūdzot Dievu dienu un nakti. Viņš pārtika no datelēm un maizes, ko viņam atnesa krauklis, un no aukstuma un karstuma pasargājās ar apģērbu, kas darināts no palmu lapām. Ar Dieva gādību, neilgi pirms Svētā Pāvila nāves, Dievs atklāja viņa eksistenci Svētajam Antonijam Lielajam (piemiņa 17. janvārī), kurš arī cīnījās Tēbu tuksnesī. Kādu dienu Svētais Antonijs nodomāja, ka diez vai ir vēl viens tāds vientuļnieks kā viņš, un tad viņš dzirdēja balsi: "Antonij, ir Dieva kalps, kurš ir pilnīgāks par tevi un kurš apmetās šeit tuksnesī pirms tevis. Ieej tā dzīlēs, un tu viņu atradīsi." Antonijs devās un atrada Svētā Pāvila alu. Pēc tam, kad bija iemācījis Antonijam pazemības mācību, Svētais Pāvils iznāca viņam pretī. Vecākie uzrunāja viens otru vārdā, apskāvās un ilgi sarunājās. Sarunas laikā ielidoja krauklis un atnesa viņiem abiem maizi. Svētais Pāvils atklāja svētajam Antonijam savas nāves tuvošanos un pavēlēja viņu apglabāt. Svētais Pāvils atdusējās, nometies ceļos lūgšanā. Svētais Antonijs redzēja viņa svēto dvēseli paceļamies pie Dieva, eņģeļu, praviešu un apustuļu ieskautu. Divas lauvas izskrēja no tuksneša un ar saviem nagiem izraka kapu. Svētais Antonijs apbedīja svēto gerondu un, paņēmis viņa palmu lapu tērpu, devās uz savu klosteri. Svētais Antonijs loloja šo tērpu kā vissvētāko relikviju, valkājot to tikai divas reizes gadā — Pashā un Trijādības dienā. Svētais Pāvils no Tēbām nomira 341. gadā 113 gadu vecumā. Viņš nedibināja klosterus, bet drīz pēc viņa nāves parādījās daudzi viņa dzīvesveida turpinātāji, kas piepildīja tuksnesi ar klosteriem. Svētais Pāvils tiek uzskatīts par pareizticīgās mūku dzīves tēvu.

12. gadsimtā pēc imperatora Manuela (1143–1180) pavēles svētā Pāvila relikvijas tika pārvestas uz Konstantinopoli Un novietotas Vissvētākās Dievmātes Peribleptas klosterī. Pēc tam tās tika pārvestas uz Venēciju un visbeidzot uz Ofeju Ungārijā; daļa no viņa galvas atrodas Romā.

15. / 28. janvāris, trešdiena, gavēņa diena.

Visl. Tēbu Pāvila, Ēģiptē (341) un Jāņa Kalabīta, Konstantinopolē (V).

Visl.moc. Pansofija (249-251). Visl. Prohora (X) un Gabriēla (XI) (Serbu). Svt. Gerasima, Aleksandrijas patriarha (1714).

Svtmoc. priest. Mihaila Samsonova (1942).

1. Pēt. 61. lekc. IV, 1-11.

Mk. 56. lekc. XII, 28-37:

28 Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kurš ir augstākais bauslis par visiem?"

29 Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.

30 Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.

31 Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav."

32 Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien,

33 un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri."

34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt.

35 Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Templī: "Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?

36 Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.

37 Dāvids pats Viņu sauc par Kungu; kā tad Tas ir viņa dēls?" Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās.

Apustuļiem pielīdzināmā Ņina, Gruzijas apgaismotāja

Atceres diena: 14. janvāris

Svētā Ņina bija Jeruzalemes patriarha Juvenālija brāļameita. Kopš jaunības viņa no visas sirds mīlēja Dievu un dziļi nožēloja tos, kas Viņam neticēja. Pēc tam, kad viņas tēvs Zabulons devās uz klosteri un māte kļuva par diakonisi, svētā Ņina tika nodota dievbijīgas sievas aprūpē. Šīs gerondisas stāsti par Ibēriju (mūsdienu Gruziju), kas tolaik vēl bija pagānu zeme, Ņinā izraisīja spēcīgu vēlmi apmeklēt šo zemi un apgaismot tās iedzīvotājus ar Evaņģēlija gaismu.

Šī vēlme kļuva vēl spēcīgāka, kad viņa reiz vīzijā redzēja Dievmāti pasniedzam viņai no vīnogulājiem darinātu krustu. Un viņas vēlēšanās piepildījās, kad viņa bija spiesta bēgt uz Ibēriju, izbēgot no imperatora Diokletiāna (284–305) ierosinātajām vajāšanām.

Ibērijā svētā Ņina apmetās pie kādas sievietes karaliskajos vīna dārzos un ātri kļuva slavena apkārtnē, pateicoties savai palīdzībai daudziem cietējiem. Uzzinājuši viņas lūgšanu spēku, slimie sāka pie viņas nākt lielā skaitā. Piesaucot Kristus vārdu, svētā Ņina viņus dziedināja un stāstīja par Dievu, debesu un zemes Radītāju, un par Kristu, Glābēju.

Svētās Ņinas sludināšana par Kristu, viņas veiktie brīnumi un viņas tikumīgā dzīve labvēlīgi ietekmēja Ibērijas iedzīvotājus, un daudzi no viņiem sāka ticēt patiesajam Dievam un tika kristīti. Viņa pat pievērsa Kristum ķēniņu Marianu (Merosu), kurš iepriekš bija pagāns. Pēc tam no Konstantinopoles tika pasaukts bīskaps un priesteri, un tika uzcelta pirmā baznīca Ibērijā, kas bija veltīta svētajiem apustuļiem. Pakāpeniski gandrīz visa Ibērija pieņēma kristietību.

Svētā Ņina, kurai nepatika gods un slava, devās uz kalnu un tur vientulībā pateicās Kungam par elku pielūdzēju pievēršanu kristietībai. Pēc vairākiem gadiem viņa atstāja savu vientulību un devās uz Kahetiju, kur pievērsa kristietībai karalieni Sofiju. Pēc trīsdesmit piecu gadu askētiskiem darbiem svētā Ņina mierīgi nomira 335. gada 14. janvārī. Viņas nāves vietā imperators Marians uzcēla baznīcu, kas veltīta Lielmoceklim Georgijam, Svētās Ņinas attālam radiniekam.

Ar Svētās Ņinas piemiņu ir saistīta Pestītāja tunikas atklāšana. Pestītāja tunika krustā sišanas laikā, lozējot tika nodota romiešu karavīram un pēc dažādiem notikumiem nonāca Gruzijā.

14. / 27. janvāris, otrdiena

Dieva Parādīšanās svētku atsvēte. Sinajā un Raifā nonāvēto vislīdzīgo tēvu: Jesajas, Savvas, Mozus un viņa mācekļa Mozus, Jeremijas, Pāvila, Ādama, Sergija, Domna, Prokla, Ipātija, Īzaka, Makārija, Marka, Benjamīna, Eusēvija, Elijas un citu ar viņiem (IV-V). Ap. pielīdzināmās Ņinas, Gruzijas apgaismotājas (335).

Visl. Jāzepa Analitīna no Raifas klostera (IV). Visl. Teodūla, sv. Sinaja Nila dēla (V). Visl. Stefana (VIII).

Vislīdzīgo Raifas mocekļu: Antonija Čirkova, Varlaama Pohiļuka, Ījaba Protopopova, Jāzepa Gavrilova, Sergija Guskova un Pētera Tupicina (1930).

Visl. Jāņa Kevroletīna apl. (1961).

Rīt. –Mt. 34. lekc. (no vidus) X, 1-8.

Lit. – 1. Pēt. 60. lekc. III, 10-22.

Mk. 55. lekc. XII, 18-27:

18 Un saduķeji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja, sacīdami:

19 "Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums.

20 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neatstāja dzimuma.

21 Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas arī neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais.

22 Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva.

23 Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu."

24 Jēzus tiem sacīja: "Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?

25 Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs.

26 Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.

27 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Jūs ļoti alojaties."

Aizlūguma fragments.

12. / 25. janvāris, svētdiena

33. svētdiena pēc Trijādības, pēc Dieva Parādīšanās.

Evaņģēlija lasījums.

12. / 25. janvāris, svētdiena

33. svētdiena pēc Trijādības, pēc Dieva Parādīšanās.

Apustuļu lasījums.

12. / 25. janvāris, svētdiena

33. svētdiena pēc Trijādības, pēc Dieva Parādīšanās.

Svētā mocekle Tatjana

Atceres diena: 12./25. janvāris

Svētā mocekle Tatjana piedzima dižciltīgā romiešu ģimenē — viņas tēvs trīs reizes tika ievēlēts par konsulu. Viņš bija slepens kristietis un audzināja savu meitu uzticīgu Dievam un Baznīcai. Sasniedzot pilngadību, Tatjana izvēlējās neprecēties un visu savu enerģiju veltīja Baznīcai. Viņa tika ordinēta par diakoni Romas baznīcā un kalpoja Dievam, gavējot un lūdzoties, rūpējoties par slimajiem un palīdzot tiem, kam tā bija nepieciešama. Tatjana galu galā tika kronēta ar moceklību par savu taisnību.

Kad sešpadsmit gadus vecais Aleksandrs Sevirs (222–235) sāka valdīt Romā, visa vara bija koncentrēta Ulpiāna, kristiešu galvenā ienaidnieka un vajātāja, rokās. Kristiešu asinis plūda kā upe. Arī diakone Tatjana tika sagūstīta. Kad viņu atveda uz Apollona templi, lai piespiestu upurēt elkam, svētā lūdza Dievu – un pēkšņi notika zemestrīce, kas satrieca elku, un daļa tempļa sabruka, satriecot priesterus un daudzus pagānus. Dēmons, kas apdzīvoja elku, aizbēga no notikuma vietas, kliegdams, kamēr visi redzēja ēnu lidojam pa gaisu. Tad viņi sāka sist svēto jaunavu, izdurot viņai acis, bet viņa visu drosmīgi izturēja, lūdzot par saviem mocītājiem, lai Kungs atvērtu viņu garīgās acis. Un Kungs uzklausīja sava kalpa lūgšanu. Bendes redzēja četrus eņģeļus ap svēto, kas atvairīja viņu sitienus, un dzirdēja balsi no debesīm, kas uzrunāja svēto mocekli. Visi astoņi no viņiem ticēja Kristum un krita pie svētās Tatjanas kājām, lūdzot piedošanu par savu grēku pret viņu, un apliecinot sevi par kristiešiem, viņus spīdzināja un sodīja ar nāvi, saņemot asins kristību. Nākamajā dienā svēto Tatjanu atkal spīdzināja: viņu izģērba, sita un sāka griezt viņas ķermeni ar žiletēm. Asiņu vietā no brūcēm tecēja piens, un gaisu piepildīja smarža. Mocītāji bija izsmelti un apgalvoja, ka kāds neredzams viņus sit ar dzelzs stieņiem. Deviņi no viņiem nomira uz vietas. Svēto ieslodzīja cietumā, kur viņa visu nakti lūdza Dievu un kopā ar eņģeļiem dziedāja slavas dziesmas Kungam. Uzausa jauns rīts, un svēto Tatjanu atkal tiesāja. Pārsteigtie mocītāji redzēja, ka pēc tik daudzām briesmīgām mokām viņa izskatās pilnīgi vesela un vēl starojošāka un skaistāka nekā iepriekš. Viņi sāka pierunāt viņu upurēt dievietei Diānai. Svētā izlikās piekrītoša, un viņi aizveda viņu uz pagānu templi. Svētā Tatjana pārmeta krustu un sāka lūgt. Pēkšņi atskanēja apdullinoši pērkona dārdi, un zibens sadedzināja elku, upurus un priesterus. Mocekli atkal nežēlīgi spīdzināja, un tajā naktī viņu atkal iemeta cietumā, kur viņai atkal parādījās Dieva eņģeļi un dziedēja viņas brūces. Nākamajā dienā svēto Tatjanu aizveda uz cirku, un viņai virsū palaida izsalkušu lauvu; zvērs svētajai nepieskārās un sāka lēnprātīgi laizīt viņas kājas. Viņi mēģināja lauvu iedzīt atpakaļ būrī, bet tas saplosīja vienu no mocītājiem gabalos. Tatjanu iemeta ugunī, bet uguns moceklei nenodarīja ļaunumu. Pagāni, domājot, ka viņa ir burve, nogrieza viņai matus, lai atņemtu maģiskās spējas, un ieslēdza viņu Zeva templī. Bet Dieva spēku nevarēja atņemt. Trešajā dienā ieradās priesteri, pūļa ieskauti, gatavojoties nest upurus. Atverot templi, viņi ieraudzīja elku satriektu putekļos un svēto mocekli Tatjanu priecīgi piesaucam Kunga Jēzus Kristus vārdu. Visas spīdzināšanas bija izsmeltas, nāvessods tika pasludināts, un drosmīgajai cietējai tika nocirsta galva ar zobenu. Kopā ar viņu kā kristietis tika sodīts ar nāvi arī svētās Tatjanas tēvs, kurš viņai bija atklājis kristīgās ticības patiesības.

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 34. nedēļā pēc Trijādības no 26.janvāra līdz 1.februārim:

27.janvāris trešdiena- 18:00 akafists Kristum Dievam ar aizlūgumu,

30.janvāris piektdiena- 18:00 akafists Vissvētajai Dievadzemdētājai ar aizlūgumu,

31.janvāris sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums;

1.februāris Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija.

#dievkalpojumusaraksts

12. / 25. janvāris, svētdiena

33. svētdiena pēc Trijādības, pēc Dieva Parādīšanās. 8. balss.

Moc. Tatjanas un ar viņu Romā cietušo (226-235). Svt. Savvas, Serbijas apgaismotāja un pirmā arhibīsk. (1237). Visl. Beloezeras igum. Martiniāna (1483).

Moc. Mertija (284-305). Moc. Pētera Abzalomīta (309-310). Visl. Tavennas Eupraksijas (393). Visl. Kentas Pahomija (XVI) (pārejošas svinības sestdienā pēc Dieva Parādīšanās).

Dievmātes ikonu «Akafista» un «Zīdītāja».

Rīt. – 11. Ev., Jņ. 67. lekc. XXI, 15-25.

Lit. – Svētdienas pēc Dieva Parādīšanās: Ef. 224. lekc. (no vidus) IV, 7-13. Mt. 8. lekc. IV, 12-17.

Dienas: 1. Tim. 285. lekc. (no vidus) IV, 9-15.

Lk. 94. lekc. XIX, 1-10:

1 Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.

2 Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.

3 Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.

4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.

5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā."

6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.

7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!"

8 Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot."

9 Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.

10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo."

11. / 24. janvāris, sestdiena

Sestdiena pēc Dieva Parādīšanās. Visl. Teodosija Lielā, mūku kopējās dzīvošanas iesācēja (529). Visl. Klopskas Mihaila no Novgorodas (ap 1453.-1456.).

Visl. Antiohijas Teodosija (ap 412.).

Svtmoc. priest. Nikolaja Macijevska, Feodora Antipina un Vladimira Fokina (1919); sv. virspriest. Vladimira Hirasko apl. (1932).

Dievmātes Jeļcu ikonas (1060).

Rīt. – Lk. 24. lekc. VI, 17-23. Lit. – Sestdienas pēc Dieva Parādīšanās: Ef. 233. lekc. VI, 10-17.

Mt. 7. lekc. IV, 1-11:

1 Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.

2 Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.

3 Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi."

4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."

5 Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka:

6 "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi."

7 Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt."

8 Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību,

9 un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi."

10 Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot."

11 Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.

10. / 23. janvāris, piektdiena, gavēņa diena.

Svt. Grigorija, Nisas bīsk. (pēc 394.). Visl. Domeciāna, Melitīnas bīsk., Armēnijā (601). Svt. Teofana, Višenskas Vientuļnieka (1894). Visl. priest. Markiāna, Konstantinopolē (471). Visl. Komeļskas, Obnorskas (Vologdas) Pāvila (1429). Visl. Valaāmas (Atona) Antipas (1882).

Visl. Pisemas Makārija (XIV). Svētl. diakones Foibes (Teosēbijas), svētītāja Nisas Grigorija māsas (385).

Svtmoc. priest. Zinovija Sutormīna (1920); svtmoc. priest. Pētera Uspenska (1930); svtmoc. Anatolija Grišjuka, Odesas metr. (1938).

Rīt. – Jņ. 35. lekc. (no vidus) X, 1-9. Lit. – 1. Pēt. 58. lekc. I, 1-2, 10-12; II, 6-10.

Mk. 53. lekc. XII, 1-12:

1 Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja.

2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu.

3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.

4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.

5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.

6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies.

7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu.

8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā.

9 Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.

10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni:

11 no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs."

12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja.

9. / 22. janvāris, ceturtdiena

Moc. Poliekta (259). Svt. Filipa, Maskavas un visas Krievzemes metr., brīnumdarītāja (1569).

Visl. Kijevas Jonas, brīnumdarītāja (1902). Prav. Sameja (X gs. pirms Kr.Piedz.). Svt. Pētera, Sevastijas Armēnijā bīsk. (ap 395.). Visl. Tarsas Eustrātija, brīnumdarītāja (IX). Visl. Kentas Pahomija (XVI) (pārejošas svinības sestdienā pēc Dieva Parādīšanās).

Svtmoc. priest. Pāvila Nikoļska (1943).

Rīt. – Lk. 24. lekc. VI, 17-23. Lit. – Jēk. 56. lekc. IV, 7 – V, 9.

Mk. 52. lekc. XI, 27-33:

27 Un tie nāk atkal uz Jeruzālemi, un, Viņam Templī staigājot, nāk pie Viņa augstie priesteri un rakstu mācītāji, un vecaji

28 un Tam saka: "Kādā pilnvarā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo pilnvaru devis to darīt?"

29 Bet Jēzus tiem sacīja: "Es jums kaut ko vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums sacīšu, kādā pilnvarā Es to daru.

30 Vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet Man."

31 Un tie sprieda savā starpā un sacīja: "Ja mēs sakām: no debesīm, - tad Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?

32 Bet vai lai sakām: no cilvēkiem?" Viņi bijās no ļaudīm. Jo visi par Jāni domāja, ka tas patiesi bijis pravietis.

33 Un tie atbildēdami Jēzum saka: "Mēs nezinām." Un Jēzus tiem saka: "Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā pilnvarā Es to daru."

8. / 21. janvāris, trešdiena, gavēņa diena.

Visl. Georgija, Hozevīta (VII) un sv. Emiliāna, apliecinātāja (820). Visl. Domnikas, Konstantinopolē (ap 474.). Visl. Grigorija, Pečoru brīnumdarītāja, Tuvajās alās (1093). Visl. Grigorija, Pečoru vientuļnieka, Tālajās alās (XIII-XIV). Svtmoc. Izidora, Tērbatas priest., un ar viņu 72 Livonijas Tērbatā cietušo no latīņiem (1472).

Visl. Ugļičas Paīsija (1504). Svtmoc. priest. Kartērija, Kapadoķijas Cēzarejā (304). Svtmoc. Teofila diak., un moc. Hellādija, Lībijā (IV). Moc. Juliāna, viņa sievas moc. Vasilisas, un ar viņiem moc. Kelsija, viņa mātes moc. Marionillas, Anastasija, priest. Antonija, septiņu brāļu pusaudžu un 20 karavīru, cietuma sargu, Ēģiptes Antinojā (285-313). Visl. Ēģiptes Elijas, brīnumdarītāja (IV). Moc. Tbilisi Abo (786) (Gruz.).

Svtmoc. priest. Viktora Usova (1937); svtmoc. priest. Dimitrija Pliševska, Vladimira Pasternacka; visl.moc. Pafnutija Kostina (1938); moc. Mihaila Novoselova (1938); svtmoc. priest. Vasīlija Arhangeļska (1939); moc. Jāņa Mališeva (1940); sv. priest. Mihaila Rozova apl. (1941).

Jēk. 55. lekc. III, 11 - IV, 6.

Mk. 51.lekc. XI, 23-26:

22 Un Jēzus atbildēja un tiem saka: "Ticiet uz Dievu.

23 Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.

24 Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.

25 Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus,

26 bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.

7. / 20. janvāris, otrdiena

Dieva Parādīšanās pēcsvētki. Kunga Priekšteča un Kristītāja Jāņa kopēja godināšana.

Jēek. 54. lekc. III, 1-10. Mk. 50. lekc. XI, 11-23.

Priekštecim: Ap.d. 42. lekc. XIX, 1-8.

Jņ 3. lekc. I, 29-34:

29 Otrā dienā Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.

30 Šis ir, par ko esmu sacījis: pēc manis nāk Vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka Viņš bija pirmāk nekā es.

31 Es Viņu nepazinu; bet, lai Viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni."

32 Un Jānis liecināja, sacīdams: "Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa.

33 Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Viņš, kas kristīs ar Svēto Garu.

34 Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls."

6. / 19. janvāris, pirmdiena

33. nedēļa pēc Trijādības (32. nedēļas lasījumi).

Dieva Parādīšanās svētki.

Mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus Kristīšana.

Pēc aizamvona lūgšanas – lielā ūdens iesvētīšana.

Svt. Teofana, Višenskas Vientuļnieka (1894).

Svt. Vasīlija Lielā liturģija.

Rīt. – Mk. 2. lekc. I, 9-11. Lit. – Tit. 302. lekc. II, 11-14, III, 4-7.

Mt. 6. lekc. III, 13-17:

13 Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts.

14 Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis."

15 Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva.

16 Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.

17 Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts."

2026. gada 18. janvāris, Svētdiena, Kristus Kristīšanas Svētku priekšvakara dievkalpojums

2026. gada 18. janvāris, Svētdiena, Dievišķā Liturģija un Lielā ūdens iesvētīšana

2025.01.19 Dieva parādīšanās svētku liturģijas fragmenti (audio)

2025.01.18 Dieva parādīšanās svētku priekšvakara Dievkalpojuma fragmenti (audio)

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 33. nedēļā pēc Trijādības no 19.janvāra līdz 25.janvārim:

18.janvāris Svētdiena- 17:00 Kristus Kristīšanas Svētku priekšvakara dievkalpojums,

19.janvāris pirmdiena- 8:00 Kristus Kristīšanas Svētku stundas, Dievišķā Liturģija un Lielā ūdens iesvētīšana

21.janvāris trešdiena- 18:00 akafists Kristum Dievam ar aizlūgumu,

23.janvāris piektdiena- 18:00 akafists Vissvētajai Dievadzemdētājai ar aizlūgumu,

24.janvāris sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums;

25.janvāris Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija.

#dievkalpojumusaraksts

5. / 18. janvāris, svētdiena

32. svētdiena pēc Trijādības, pirms Dieva Parādīšanās. 7. balss.

Kunga Kristīšanas svētku un Dieva Parādīšanās svētku priekšvakars.

Gavēņa diena.

Priekšvakara stundu lasīšana tiek pārcelta uz piektdienu, 3./16. janvāri.

Pēc atlaišanas tiek kalpota 9. stunda un lielais vakara dievkalpojums. Vakara dievkalpojuma beigās – lielā ūdens iesvētīšana.

Svtmoc. Feopempta, Nikomīdijas bīsk., un moc. maga Feona (303). Visl. Aleksandrijas Sinklētikijas (ap 350.). Visl. Pleskavas Pečoru Simeona (1960).

Prav. Mihas (IX. gs. pirms Kr. Piedz.). Visl. Ēģiptes jaunavas Apolinārijas (ap 470.). Visl. Fostērija, vientuļnieka (VI). Visl. Sinaja Mīnas (VI). Visl. Krētas Gregorija (ap 820.).

Moc. Jāzepa (Josifa) Bespalova un ar viņu 37 mocekļu (1921); moc. Jevgēņijas (Eugēnijas) Domožirovas (1933); svtmoc. priest. Sergija Lavrova (1934); moc. Mateja Guseva (1938).

Svt. Jāņa Zeltamutes liturģija.

Rīt. – 10. Ev. Jņ. 66. lekc. XXI, 1-14. Lit. – Svētdienas pirms Dieva Parādīšanās: 2. Tim. 298. lekc. IV, 5-8.

Mk. 1. lekc. 1-8:

1 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums.

2 Itin kā pravietis Jesaja ir rakstījis: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu,

3 saucēja balss tuksnesī: sataisait Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.-

4 Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu.

5 Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.

6 Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu,

7 un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.

8 Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu."

4. / 17. janvāris, sestdiena

70 apustuļu kopēja godināšana: Kunga brāļa Jēkaba, evaņģēlistu Marka un Lūkas, kā arī Kleopa, taisnā Jāzepa Saderinātā brāļa, Simeona, Kleopas dēla, Barnabas, Josija (Justa), Fadeja, Ananijas; pirmmoc. arhidiakona Stefana un septiņu diakonu Filipa, Prohora, Nikanora, Timona, Parmena; Timoteja, Tita, Filemona, Onisima, Epafras, Arhipa, Silas, Siluāna, Kriskenta, Krispa, Epenēta, Andronika, Stahija, Amplija, Urbāna, Narkisa, Apellija, Aristobula, Rodiona (Hērodiona), Ahava, Rufa, Asinkrita, Flēgonta, Hermeja, Patroba, Hermija, Līnas, Gaija, Filologa, Lūkija, Jazona, Sosipatra, Olimpa (Olimpiāna), Tercija, Erasta, Kvarta, Eboda, Onisifora, Klementa, Sosfena, Apollosa, Tihika, Epafrodita, Karpa, Kodrata, Marka, saukta Jāņa, Zīna, Aristarha, Pudenta, Trofima, Marka, Artēma, Akila, Nimfa, Eubula, Stefana, Fortunata, Ahaika un Caķeja; Dionīsija Areopagīta un Simeona Nigra. Visl. Feoktista, Sikelijas (Sicīlijas) Kukuma igumena (800). Svt. Evstāfija I, Serbijas arhibīsk. (ap 1285.).

Visl. Ahila, Pečoru diakona, Tālajās alās (XIV). Visl.moc. Zosimas un moc. Afanasija (III-IV).

Svtmoc. priest. Aleksandra Skaļska, Stefana Ponomarjova un Filipa Grigorjeva (1933); svtmoc. priest. Nikolaja Maslova (1939); svtmoc. priest. Pāvila Felicina (1941).

Sestdienas pirms Dieva Parādīšanās: 1. Tim. 284. lekc. III, 14 – IV, 5.

Mt. 5. lekc. III, 1-11:

1 Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī:

2 "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.

3 Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas."

4 Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus.

5 Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals

6 un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.

7 Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?

8 Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.

9 Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.

10 Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.

11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.

12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni."

3. / 16. janvāris, piektdiena

Prav. Maleahijas (400. g. pirms Kr. Piedz.). Moc. Gordija (IV). Visl. Parīzes Ženevjēvas (Genovevas) (512).

Svtmoc. priest. Vasīlija Holmogorova (1938).

Liturģija nav paredzēta. Priekšvakara stundas.

Pirmajā stundā: Ap.d. 33.lekc. XIII, 25-32. Mt. 5.lekc. III, 1-11.

Trešajā stundā: Ap.d. 42.lekc. XIX, 1-8. Mk. 1.lekc. 1-8.

Sestajā stundā: Rom. 91.lekc. VI, 3-11. Mk. 2.lekc. I, 9-15.

Devītajā stundā: Tit. 302.lekc. II, 11-14. III, 4-7. Mt. 6.lekc. III, 13-17:

1 Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī:

2 "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.

3 Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas."

4 Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus.

5 Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals

6 un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.

7 Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?

8 Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.

9 Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.

10 Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.

11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.

12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni."

13 Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts.

14 Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis."

15 Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva.

16 Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.

17 Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts."