27. / 12. marts, ceturtdiena, gavēņa diena.

Visl. Prokopija Dekapolita, apl. (ap 750). Visl. Tita, Pečoru priestera, Tuvajās alās (1190). Visl. Pečoru Tita, bijušā karavīra, Tālajās alās (XIV). Visl. Sīrijas Falaleja, tuksneša vientuļnieka (ap 460.)

Svtmoc. priest. Sergija Uvicka (1932); svtmoc. priest. Pētera Uspenska, moc. Mihaila Markova (1938).

Sestā stunda: Jes. XI, 10 – XII, 2. Vakara dievk.: 1. Moz. VII, 11 – VIII, 3; Sālam. pam. X, 1-22:

1 Šie ir Salamana izteicieni. - Prātīgs dēls ir tēva prieks, bet negudrs dēls ir savas mātes sirdēsti.

2 Netaisna manta neko nepalīdz, bet taisnīgums glābj no nāves.

3 Tas Kungs neliek taisnā dvēselei badu ciest, bet Viņš noraida bezdievīgo iekāres.

4 Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu.

5 Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā.

6 Taisna cilvēka galvu vainago svētība, bet bezdievīgo izteicienus apklusinās viņu noziegumu sekas.

7 Atcere par taisnajiem paliek svētīgā piemiņā, bet bezdievīgo vārds iznīks.

8 Kam gudra sirds, tas ievēro baušļus, bet, kam ir nejēgas mute, dabū pērienu.

9 Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši, bet, kas staigā netaisnus ceļus, tas atklāsies savā nepievilcīgajā īstenībā.

10 Kas viltīgi māj ar acīm, sagādā sadzīves grūtības, un, kam nejēgas mute, ies bojā.

11 Taisnā mute ir dzīvības avots, bet bezdievīgo muti aizbāzīs bēdas.

12 Naids rada savstarpējas nesaskaņas, bet mīlestība nosedz un izlīdzina visus pārkāpumus.

13 Prātīga cilvēka lūpās atrodama gudrība, bet ģeķa mugurai piemērota stiba.

14 Prātīgie glabā savu padomu, bet ar ģeķa muti tuvojas briesmas.

15 Bagātajam viņa īpašums ir viņa stiprā pils, bet trūcīgos nabadzība dara gandrīz vai neprātīgus.

16 Taisnajam viņa manta nepieciešama dzīvei, bet bezdievīgais izlieto savus ienākumus grēkiem.

17 Kas pārmācību pieņem, ir ceļā uz dzīvību, bet, kas neievēro brīdinājumu, tas maldās.

18 Nepatiesas un viltīgas mutes slēpj sevī naidu, un, kas otru aprunā un otram niknu slavu ceļ, ir nejēga.

19 Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet, kas savu muti savalda, ir gudrs.

20 Taisnīgā cilvēka mēle ir krāšņs sudrabs, bet bezdievja sirds nav itin nekas.

21 Taisnā lūpas gana daudzus, bet nejēgas nomirs aiz savas neprātības.

22 Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.

26. / 11. marts, trešdiena, gavēņa diena.

Svt. Porfīrija, Gazas bīsk. (420).

Visl. Pošehonskas Sebastiāna (ap 1500.). Moc. Sebastiāna (ap 66.).

Svtmoc. priest. Pētera Varlamova (1930); svtmoc. priest. Sergija Voskresenska (1933); svtmoc. Jāņa, Rilas bīsk., un priest. Jāņa Dunajeva, visl.moc. Annas Blagoveščenskas (1938).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu Dievišķā liturģija.

Sestā stunda: Jes. X, 12-20. Vakara dievk.: 1. Moz. VII, 6-9; Sālam. pam. IX, 12-18:

12 Ja tu esi prātīgs, tad tu esi paša labā prātīgs, ja tu esi izsmējējs, tad tu to viens pats arī cietīsi.

13 Bet neprātība ir muļķīga, trakulīga sieva, kas ārkārtīgi naska uz tērzēšanu un tomēr neko nezina.

14 Tā sēd goda krēslā sava nama durvīs augšā pilsētā,

15 lai aicinātu pie sevis visus, kas iet garām un kas pareizi savu ceļu staigā:

16 "Kas ir neprātīgs, lai nāk šurp!" Un īstam nejēgam tā saka:

17 "Zagts ūdens ir salds, un slepenībā ēsta maize garšo lieliski!"

18 Bet viņš nezina, ka tur mājo mirušie un viņu viesi tumšajā bedrē.

25. / 10. marts, otrdiena, gavēņa diena.

Svt. Tarāsija, Konstantinopoles arhibīsk. (420).

Svtmoc. priest. Aleksandra Vinogradova, visl.moc. Mstislavas Fokinas (1938); svtmoc. priest. Nikolaja Troicka (1945).

Sestā stunda: Jes. IX, 9 – X, 4. Vakara dievk.: 1. Moz. VII, 1-5; Sālam. pam. VIII, 32 – IX, 11.:

32 Tādēļ nu paklausiet man tagad, mani dēli! Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur manus ceļus.

33 Uzklausiet manas pamācības, kļūstiet dziļi savā atziņā un neatmetiet tās!

34 Labi ir cilvēkam, kas mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā pie manām durvīm un stāvēdams atslējies pret manu durvju balstu stabiem!

35 Kas mani atrod, tas atrod dzīvību un iegūst labpatiku Tā Kunga acīs.

36 Bet, kas pret mani grēko, tas ievaino savu dvēseli; visi, kas mani ienīst, mīl nāvi."

1 Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus,

2 tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu,

3 tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām:

4 "Kas nejēga, lai pošas šurp!" Un neprātīgajam viņa saka:

5 "Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!

6 Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu!"

7 Kas brīdina izsmējēju, tas uzkrauj sev kaunu, un, kas bezdievīgo soda, tam būs jāsaņem izsmiekls.

8 Nesodi izsmējēju - viņš tevi ienīst; nosodi un pārmāci prātīgo - un viņš tevi mīlēs.

9 Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā.

10 Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.

11 Jo caur mani tavu dzīves dienu daudzums pieaugs, un lielāks kļūs arī tavu dzīves gadu skaits.

24. / 9. marts, pirmdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 3. nedēļa.

Jāņa Priekšteča galvas pirmā (IV) un otrā (452) atrašana.

Visl. Pečoru Erasma, Tuvajās alās (ap 1160.)

Dievmātes Kipras ikonas Maskavas apgabala Stromiņas ciemā (pārejošas svinības Lielā gavēņa 1. svētdienā).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Rīt. –Lk. 31. lekc. VII, 17-30. Sestā stunda: Jes. VIII, 13 – IX, 7. Vakara dievk.: 1. Moz. VI, 9-22; Sālam. pam. VIII, 1-21.

Lit. – Priekštecim: 2. Kor. 176. lekc. IV, 6-15.

Mt. 40. lekc. XI, 2-15:

2 Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem

3 un lika Viņam sacīt: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?"

4 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:

5 akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.

6 Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas."

7 Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?

8 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.

9 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.

10 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. -

11 Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.

12 Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.

13 Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim.

14 Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.

15 Kam ausis ir, tas lai dzird.

Aizlūguma fragments.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Evaņģēlija lasījums.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Apustuļu lasījums.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 3. Lielā gavēņa nedēļā no 9.marta līdz 15.martam:

11.marts trešdiena- 8:00 Lielā gavēņa stundas un Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģija,

18:00 Eljassvaidīšanas Noslēpums slimojošiem,

13.marts piektdiena- 18:00 panihida, aizlūgums par aizmigušajiem,

14.marts sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija, panihida,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums ar Godājamā Krusta iznešanu,

15.marts Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija,

17:00 vakara dievkalpojums ar Ciešanu Evaņģēlija lasījumu.

#dievkalpojumusaraksts

Otrajā Lielā gavēņa svētdienā tiek pieminēts svētais Tesaloniku bīskaps Gregorijs Palama, kurš aizstāvēja un savā garīgajā dzīvē pierādīja Tabora gaismas dievišķīgumu un neradītību, kas dod iespēju askētam patiesi un dzīvi pareizā garīgā varoņdarbā savienoties ar visa labā Avotu – Dievu. Šo patiesību noliedza svētā Gregorija oponenti un pretinieki – varlamīti, kuru mācības nepatiesīgumu viņš spoži parādīja, tādējādi aizstāvot un saglabājot kristīgo askētu, par kādiem iespējamā mērā jābūt katram kristietim, tiesības un iespēju savienoties ar Dievu askēzes rezultātā.

Svētais Ignātijs Brjančaņinovs šajā dienā par kristiešu gavēņa nodarbi – askēzi, raksta:

„Sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu” (Lk. 21:34)

Mīļotie brāļi! Dvēseli glābjoši mums un svētās Četrdesmitdienes laikā ne tikai apgrūtināt mūsu miesas ar gavēni, bet arī runāt un spriest par to, dvēseli glābjoši ir mums pievērst visu pienācīgo uzmanību brīdinājumam pārsātināties un piesātināties, ko izteicis mums Pats Kungs; esiet uzmanīgi, sargieties, lai jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu.

Gavēņa iestādīšana ir Dieva iestādināšana. Pirmais bauslis, kuru Dievs deva cilvēcei, bija bauslis par gavēni. Tas bija nepieciešams mums Paradīzē līdz mūsu krišanai, vēl jo vairāk ir vajadzīgs pēc krišanas. Bauslis par gavēni tika dots Paradīzē un atkārtots Evaņģēlijā. Pacelsim mūsu domas un dievišķo gavēņa iedibināšanu un apdomājot to, atdzīvināsim, it kā ar dvēseli, pašu gavēņa cīņu.

Gavēņa cīņa nepieder tikai miesai, tas ir noderīgs un vajadzīgs ne vienīgi miesai, viņš ir noderīgs un vajadzīgs galvenokārt prātam un sirdij... Pasaules Pestītājs atklāja mums īpašas uzmanības vērtas sekas pārmērīgajai ēdiena un dzēriena lietošanai, briesmīgas un dvēseli pazudinošas sekas. No izdabāšanas miesai sirds kļūst rupja un cieta, prāts zaudē savu vieglumu un garīgumu, cilvēks kļūst miesisks. Ko nozīmē miesisks cilvēks? Par miesisku Svētie Raksti atzīst to nelaimīgo cilvēku, kurš ir pienaglots zemei, kurš ir nespējīgs garīgām domām un sajūtām. „Mans gars nevar palikt šajos cilvēkos mūžīgi, jo tie ir miesa” (1. Moz. 6:3), apliecināja Dievs. Miesisks cilvēks nav spējīgs Dieva godināšanai. Pat garīgs cilvēks, nodevies piesātinājumam, zaudē savu garīgumu, it kā zaudē pašu spēju zināt Dievu un kalpot Viņam. „Ēda Jēkabs”, saka Svētie Raksti, saukdami Jēkabu par patiesu Dieva kalpu un piesātinājās, un atkāpās, iemīļotais. Palika trekns, tukls, izpletās, un atstāja Dievu, viņu radījušo, un atkāpās no Dieva sava Pestītāja” (5. Moz. 32:15). Tādā stāvoklī nonāk cīnītāji, kuri izslēdz no saviem cīniņiem gavēņa pūles. Neskaidrība (дебелость) un miglainums, kurā nonāk miesa no ēdiena daudzuma un tā neizšķiršanas, pamazām no miesas tiek nodota sirdij un no sirds prātam. Tad šīs dvēseles acis – sirds un prāts, kļūst truli, mūžība slēpjas no tiem, zemes dzīve slimīgajam skatījumam šķiet bezgalīga. Attiecīgi jēdzieniem un sajūtām tiek dota zemes virzība, bet nelaimīgais aklais ceļinieks kopā ar atmesto čūsku uz vēdera „lien” un „pīšļus” ēd „visās savas” zemes „dzīves dienās” (1. Moz. 3:14). „Gavēņa pārkāpšana draud Kristus māceklim ar atkrišanu no Kristus”.

Tāda bez mēra vai pat neapdomīga un neuzmanīga ēdiena lietošanas ietekme paskaidro iemeslu, kura dēļ cilvēkam pat savā nevainības stāvoklī Paradīzes svētlaimē bija nepieciešams gavēņa likums. Tam bija uzdots saglabāt jaunradīto būtni, veidotu no divām dabām – miesiskās un garīgās, garīgā stāvoklī, tam bija dots turēt līdzsvarā divas dabas un saglabāt pārsvaru garīgajai dabai. Ar tā palīdzību cilvēks varēja nepārtraukti domās un sirdī stāvēt Dieva priekšā, varēja būt nesasniedzams tukšiem nodomiem un sapņošanām.

Vēl jo vairāk nepieciešams gavēņa bauslis kritušajam cilvēkam. Pieķeršanās zemei, īslaicīgajai zemes dzīvei, tās saldmei, tās diženajam un slavenajam, pati nosliece uz grēku kļuvusi piederīga kritušajai dabai, kā piederīgas slimībai ir tās radītās nekārtīgās tieksmes un sajūtas.

Mēs esam pienagloti zemei, pielipuši tai ar visu dvēseli – ne tikai ar miesu, kļuvuši pilnīgi miesiski, zaudējuši garīgu sajūtu, nespējīgi debesu domām. Gavēņa likums atkal kļūst par pirmo, mums nepieciešamo bausli. Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam atrauties no zemes! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam stāvēt pretī zemes baudu aizraujošajam spēkam! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam saraut vienību ar grēku! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu gars var atbrīvoties no smagajām miesas važām! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu doma var atrauties no zemes un vērsties pie Dieva! Pēc tā mēra, cik mēs uzveļam sev labo gavēņa jūgu, mūsu gars iegūst lielāku brīvību, tās tiecas garu pasaulē, viņam radniecīgā, sāk bieži vērsties Dieva skatīšanā, iedziļinās šajā nebeidzamajā un brīnumainajā skatīšanā, paliek tajā. Ja vieliskās pasaules priekšmeti, vieliskās saules stariem apspīdēti, noteikti no tās uzņem un atspīd gaismu, tad kā gan neapgaismoties mūsu garam, kad viņš ar gavēņa palīdzību nometis rupjo un biezo miesiskuma priekškaru, nepastarpināti stāsies Patiesības Saules Dieva priekšā? Viņš apgaismojas un izmainās! Viņā rodas jaunas dievišķās domas, viņa priekšā atklājas līdz šim nezināmi noslēpumi. Debesis atklāj viņu Dieva slavu (Ps. 19:2), izplatījums izteic sava Radītāja visvarenību, visi radījumi, gan redzamie, gan neredzamie, skaļi sludina Radītāja neizsakāmo žēlastību, viņš bauda garīgi un redz garīgi, ka Kungs ir labs (skat. Ps 34:9). Svētīgais vieglums un gara smalkums tiek nodots miesai, un tā līdz ar garu tiecas pēc garīgām sajūtām un augstāk par nīcīgo ēdienu... liek neiznīcīgo, kurai tā ir radīta. Sākumā miesa ar grūtībām pakļaujas gavēņa ārstniecībai un varmācībai (насилию), sākumā viņa ir neapmierināta ar gavēni, mēģina pretnostādīt viņam mūsu garu, saceļas pret viņu ar dažādām prātošanām, kas pasmeltas no bojātā saprāta, bet gavēņa savaldīta un dziedināta, tā sāk just un spriest citādāk. Viņas attieksme pret pārsātināšanos kļūst tāda, kā vesela tapuša cilvēka sajūtas pret kaitīgiem ēdieniem, kurus viņa neprātīgi gribēja slimības laikā, viņa attieksme pret pārsātināšanos kļūst līdzīga attieksmei pret atpazītu un jau zināmu indi, ar kuru garam tiek atņemts pārsvars pār miesu, ar kuru cilvēks no eņģeļa tēla un līdzības tiek lejup novests pie bezvalodīgo tēla un līdzības. Garīgie cīnītāji, kuri uzvarējuši miesu ar gavēņa palīdzību un stāsies Kunga vaiga priekšā lielāko noslēpumu un augstāko labo tikumu apgūšanai, dzird no Viņa mutes mācību par augsto gavēņa tikumu un noslēpuma atklāsmi par to stāvokli, kurš pamazām veidojas no piesātināšanās un pārsātināšanās – „sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu”. Uzvarētājiem tiek atgādināts rūpīgi glabāt pie sevis ieroci, ar kuru iegūta uzvara! Tiek iegūta uzvara un saglabāts ieguvums no uzvaras ar vienu un to pašu ieroci – gavēni.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā). Svtmoc. Polikarpa, Smirnas bīsk. (167). Svētl. Maskavas Matronas relikviju iegūšana (1998) .

Visl. Brjanskas Polikarpa (1621-1621). Vislīdzīgo Jāņa, Antioha, Antonīna, Mozus, Zevīna, Polihronija, cita Mozus un Damiāna, Sīrijas tuksneša vientuļnieku (V). Visl. mūka Aleksandra, «Neaizmiegušo» klostera dibinātāja Konstantinopolē (ap 430.). Visu Kijevas Pečoru svēto tēvu kopējā godināšana (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Svtmoc. priest. Aleksija Nikoļska, Nikolaja Dmitrova, Mihaila Ražkina un moc. Sergija Borodavkina (1938).

Augstisvētītā Jelgavas Bīskapa Jāņa Arhiereja hirotonijas diena.

Svt. Vasīlija Lielā liturģija.

Rīt. – 6. Ev. Lk. 114. lekc. XXIV, 36-53. Lit. – Svt.: Ebr. 318. lekc. VII, 26 – VIII, 2. Jņ. 36. lekc. X, 9-16,

Ebr. 304. lekc. I, 10 – II, 3.

Mk. 7. lekc. II, 1-12:

1 Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā.

2 Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu.

3 Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa.

4 Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.

5 Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti."

6 Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:

7 "Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?"

8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: "Kam jūs tā domājat savās sirdīs?

9 Kas ir vieglāk - vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā.

10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto:

11 "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās."

12 Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši."

22. / 7. marts, sestdiena, gavēņa diena.

Svēto mocekļu sv. relikviju iegūšana pie Eugēnijas ciema vārtiem Konstantinopolē (395-423).

Moc. Maurīkija un 70 karavīru: Fotīna, Teodora, Filipa un citu, Apamejā (286-305). Visl. Talāsija, Limnija un Varadata, Sīrijas tuksneša vientuļnieku (V). Visl. Afanasija apl. (821).

Svtmoc. priest. Jāzepa (Josifa) Smirnova un Vladimira Iļjinska, diak. Jāņa Kastorska un moc. Jāņa Perebaskina (1918); svtmoc. priest. Mihaila Gorbunova, Jāņa Orlova, Viktora Morigerovska, Jāņa Parusņikova, Sergija Belokurova, Andreja Jaseņeva, visl.moc. Sergija Bukaškina un Antipas Kirilova, visl.moc. Paraskevas Makarovas, moc. Stefana Frantova un Nikolaja Ņekrasova, moc. Elizabetes Timohinas, Irīnas Smirnovas un Varvaras (Barbaras) Losevas (1938); moc. Andreja Gneviševa (1941); visl.moc. igumena Filareta Prjahina (1942).

Mirušo piemiņas diena.

Svt. Jāņa Zeltamutes Dievišķā liturģija.

Ebr. 309. lekc. III, 12-16.

Mk. 6. lekc. I, 35-44:

35 Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.

36 Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie viņa bija, Viņam steidzās pakaļ,

37 un, Viņu atraduši, tie Viņam saka: "Visi Tevi meklē."

38 Un Viņš tiem saka: "Noejam citur tuvējos miestos, ka Es tur arī sludinu; jo tāpēc Es esmu nācis."

39 Un Viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus.

40 Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: "Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt."

41 Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: "Es gribu, topi šķīsts."

42 Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.

43 Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina,

44 un uz to sacīja: "Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību."

Par gavēni Jaunajā Derībā.

Jaunās Derības laikā pats iemiesojies Dieva Vārds Savu atklāto kalpošanu cilvēces glābšanai iesāk tieši ar ļoti stingru, skarbu un četrdesmit dienu ilgu pilnīgu gavēšanu Jūdejas tuksnesī (Mt. 4: 1,2), kur to jau bija iesācis un turpināja uzticamais kalps – Jānis Priekštecis (Mt. 3:4), skaidri un darbīgi apliecinot, ka diži darbi nav veicami bez diženas atturības, kā dižāko no darbiem saprotot kritušā cilvēka atkalsavienošanos ar Dievu jeb dievišķošanos, kuras iespēju ir devusi Dieva Vārda iemiesošanās, ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, ja cilvēks to brīvi un apzināti pieņem un seko no tās izrietošajai garīgajai un miesiskajai nepieciešamībai – cik vien iespējams pietuvoties Dievam ar līdzināšanos Viņam, pārvarot maldus, miesiskumu un grēcīgumu, kam pamatā ir motivēta un mērķtiecīga cīņa pret grēku, reducējot kritušā cilvēka miesiskumu ar atturību visās dabiskajās vajadzībās, tādā veidā gūstot iespēju pieaugt dievlīdzību dāvājošajos labajos tikumos. Arī apustuļi gavēja pirms iziešanas sludināt Evaņģēliju (skat. Ap. d. 13: 2-4): «Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru».

Jēzus Kristus dotais gavēņa bauslis apstiprina Vecajā Derībā doto, bet paceļ to jaunā, iekšējā pat slēptā no cilvēkiem, bet atklātā Dievam, kvalitātē, parādot, kā pārvarēt grēcīguma liktos šķēršļus (skat. Mt. 6: 16-18): «Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās».

Tātad Jaunajā Derībā gavēnis tiek veikts sekojošās situācijās, lai sasniegtu šādus mērķus:

a) Jēzus Kristus gavē 40 dienas tuksnesī, pirms savas kalpošanas uzsākšanas, piedzīvojot sātana kārdināšanas (Mt. 4:2, Mk. 1:13, Lk. 4:2);

b) Kristus savā mācībā uzsver, ka ļaunos garus var izdzīt tikai ar lūgšanu un ar gavēni – pie Apskaidrošanas kalna, izdzenot dēmonu no zēna (Mt.17:21);

c) Kalna sprediķī (Mt. 6:16) Kristus norāda arī uz zināmu formālismu, kas apdraud gavēšanu. Jēzus, atklājot farizeju augstprātību, parāda, ka īstenībā viņi gavē tikai cilvēku dēļ. Vecā Derība un pats Jēzus norāda arī uz to, ka gavēnim jābūt saistītam ar tuvākmīlestības darbiem, tikai tad tas būs patiess;

d) Sekojošās Rakstu vietās – Mt. 9: 14-17; Mk. 2: 18-22; Lk. 5: 33-39 – Jēzus māca par gavēšanu: Dieva Dēla derība ir jauna Derība, kas ir kā jauns saturs, kas prasa pēc jaunām formām;

e) Ap. d. 13:2 – aprakstīts kā mācekļi lūdz un gavē, lai izprastu Dieva gribu turpmākai kalpošanai;

f) 2. Kor. 6:5, 11:27 – apustulis Pāvils apraksta savas ciešanas un daudzos upurus, kā arī gavēšanas, lai pildītu apustuļa pienākumu sludināt Dieva Vārdu pagāniem.

21. / 6. marts, piektdiena, gavēņa diena.

Visl. Timoteja, vientuļnieka Simbolēs (795). Svt. Eustāfija, Antiohijas arhibīsk. (337).

Svt. Georgija, Amastridas bīsk. (802-811).

Svtmoc. priest. Aleksandra Visļanska, Daniēla Alfjorova un Gregorija Hļebunova (1930); svtmoc. priest. Konstantīna Pjaķikrestovska, diak. Pāvila Širokogorova (1938); moc. Olgas Košeļevas (1939).

Dievmātes Kozeļščinas ikonas (1881).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Sestajā stundā: Jes. VII, 1-14. Vakara dievk.: 1. Moz. V, 32 – VI, 8. Sālam. pam. VI, 20 – VII, 1:

20 Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību!

21 Sasaisti tos kopā visiem laikiem un visām vietām savā sirdī un nēsā tos pakārtus kā plāksnīti sev kaklā!

22 Lai tie pavada tevi, kad tu ej, lai pasarga tevi, kad tu liecies dusēt, lai tie runā uz tevi, kad tu mosties.

23 Jo bauslis ir gaismeklis, un likums ir gaisma, un pārmācības sods ir dzīvības ceļš,

24 lai tu tiktu pasargāts no ļaunas sievas un no mīkstas un lokanas svešas sievietes mēles.

25 Neiekāro savā sirdī viņas skaistuma un nesapinies, un lai viņa tevi nesagūsta ar savu acu plakstu tīkliem!

26 Jo netikle gan nereti noved vīrieti līdz maizes trūkumam, bet sveša vīra sieva sagrābj savā varā visu kāda pat cildena cilvēka dārgo dzīvību.

27 Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?

28 Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?

29 Tā klājas tam, kas labinās un iet pie sava tuvāka sievas; neviens nepaliks nesodīts, kas viņu aizskar.

30 Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu,

31 jo pienākts un satverts viņš nozagto septiņkārtīgi atlīdzinās un izlietos šim nolūkam visu sava nama padomu.

32 Bet, kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis: tas savu dzīvību ved pazudināšanā.

33 Viņu piemeklēs nelaime, viņam būs negods un kauns, un no šā kauna viņš nekad vaļā netiks.

34 Jo viņas vīrā iedegušās nežēlīgās dusmas kvēlo un atriebības brīdī nevienu netaupa,

35 un neraugās ne pēc viena, kas varētu būt par samierinātāju un izlīdzinātāju, un negribēs neko no tavas puses pieņemt, pat ja tu daudz viņam gribētu dāvināt.

20. / 5. marts, ceturtdiena, stingra gavēņa diena.

Visl. Leo, Kataņas bīsk. (ap 780.). Vislīdzīgo Valaāmas mocekļu – Tita, Tihona, Gelāsija, Sergija, Varlaāma, Savvas, Konona, Silvestra, Kipriāna, Pimena, Jāņa, Samona, Jonas, Dāvida, Kornēlija, Nifonta, Afanāsija, Serapiona, Varlaāma, Afanāsija, Antonija, Lūkas, Leontija, Toma, Dionīsija, Filipa, Ignātija, Vasīlija, Pahomija, Vasīlija, Feofila, Jāņa, Feodora un Jāņa (1578).

Labt. kņ. Jaroslava Gudrā (1054). Visl. Pečoru Agafona, brīnumdarītāja, Tālajās alās (XIII-XIV). Visl.moc. Pleskavas Pečoru Kornēlija (1570). Svtmoc. Cadoka, Persijas bīsk., un ar viņu 128 moc. (342-344). Visl. Agafona, Romas pāvesta (682).

Svtmoc. priest. Nikolaja Rozova (1938).

Sestā stunda: Jes. VI, 1-12. Vakara dievk.: 1. Moz. V, 1-24.

Sālam. pam. VI, 3-20:

1 Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis,

2 tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā.

3 Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāko ar lūgšanām!

4 Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti lai nesnauž!

5 Glāb sevi kā stirna no mednieka un kā putns no putnu ķērēja rokas!

6 Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies!

7 Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu,

8 viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.

9 Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega?

10 Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu!

11 Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.

12 Nelietīgs cilvēks un ļauna nesējs staigā ar viltīgu muti,

13 māj mirkšķinādams ar acīm, dod zīmes ar kājām, rāda ar pirkstiem,

14 kāro savā sirdī nemitīgi pēc kaut kā ļauna un neganta, rada pārpratumus un nesaskaņas.

15 Tāpēc viņu skars pēkšņa pazudināšana, viņš drīz kļūs galīgi satriekts un salauzts, jo viņam nebūs ne no kurienes nekā - ne palīdzības, ne atbalsta.

16 Šīs sešas lietas Tas Kungs ienīst, un septītā Viņam ir negantība:

17 augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis,

18 sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu,

19 viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus, un tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā.

20 Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību!