Svētais Ignātijs Brjančaņinovs savā pamācībā muitnieka un farizeja svētdienā rakstījis:

Kāda iemesla dēļ Tas Kungs sacīja šo līdzību? Viņš to teica cilvēkiem, kuri ir iedomības apmānīti, paļaujas uz savu taisnumu, uz saviem lielajiem darbiem, no sava pašapmāna skatās uz citiem cilvēkiem, viņus nonicina, pazemo, nosoda, runā par viņiem ļaunu slepus – savā dvēselē un atklāti – cilvēku priekšā.

Kāpēc sv. Baznīca nolikusi šī Evaņģēlija lasījumu pirms Lielā gavēņa iesākšanas? – Ar mērķi pasargāt mūs no iedomības un tuvāko nicināšanas, ko darot grēku nožēlu sirds nekādi nevar uzņemt. Ja gavēnis netiks greznots ar grēku nožēlas augli, tad gavēņa darbs būs veltīgs. Ar to vēl būs par maz: tas nesīs mums kaitējumu, pastiprinās mūsos iedomību un pašpārliecību. Tāda ir visu miesisku pūliņu un redzamo labo darbu īpašība. Ja mēs tos veicot, domājam pienes upuri Dievam, nevis atmaksāt mūsu neatmaksājamo parādu, tādā gadījumā labie darbi un pūliņi kļūst mūsos par dvēseli pazudinošās lepnības radītājiem”.

„Farizejs bija apmierināts pats ar sevi, uzskatīja sevi par Dieva cienīgu, labi kalpojušu Dievam... savā aklumā pateicās Dievam par pašapmierinātības un pašapmāna stāvokli... Ne Dievs deva farizejam šo stāvokli... tas izveidojās no nepareizu uzstādījumu pieņemšanas un nostiprināšanas sevī. Nepareizo jēdzienu, kuri nogalina dvēseli ar mūžīgo nāvi tēvs, ir kritušais erceņģelis. Lūk, kā ietekmē izveidojās farizeja iekšējais stāvoklis. Pašapmāns vienmēr ir saistīts ar svēto Tēvu nosaukto dēmonisko apmānu, kura būtība ir tāda, ka meli tiek pieņemti par patiesību un notiek aizraušanās ar meliem. Drūms ir farizeja skats cilvēcei no sava pašapmāna stāvokļa... Acīmredzami, ka spriedums darīts staigā un ne tāpēc, ka citi cilvēki un muitnieks būtu tādi, kā uzskata farizejs, bet tāpēc, ka pašapmāna un pašapmierinātības slimība farizejam tos rāda tādus... Uz saviem darbiem farizejs skatās kā uz upuriem, kā uz nopelniem Dieva priekšā – tāds redzējums ir kopējs visiem farizejiem. Viņiem veltīgi Dievs atklāj Vecajā un Jaunajā Derībā: „Man patīk žēlastība un ne upuris” (Mt. 9:13; Hoz. 6:6). Tas Kungs ne reizi vien norādīja uz šo Dieva gribas atklāsmi, tāpēc, ka žēlastība ne tikai nenosoda nevainīgos, bet arī uz Vainīgajiem skatās ar līdzjūtību, tā cik iespējams, ir iecietīga pret viņiem kā vājiem un slimiem locekļiem, rūpējas nevis par sodiem, bet par dziedināšanu. Nocietinājušies, aklie farizeji, ietiepīgi atgrūžot žēlastību, vēlās it kā pievarēt Dievu un nes Viņam upurus, kurus Viņš nepieņem. Viņi pieprasa arī no citiem cilvēkiem tādu pašu uzvedību – bet, neredzot to, krīt kārdinājumā un nosoda. Farizejiem raksturīgi krist kārdinājumā attiecībā uz tiem, kuros viņi neredz farizejiskumu... viņiem raksturīgi nosodīt, neieredzēt un vajāt patiesos Dieva kalpus... Pārskatot Evaņģēlija vēstījumu, mēs pārliecināsimies, ka farizeji vajāja un izgāza savu naidu vai nu uz grēkus nožēlojošiem grēciniekiem, kuri samierinājušies ar Dievu caur grēku nožēlu, pateicoties tai kļuvuši taisni, vai nu uz miesu pieņēmušā Dieva mācekļiem un sekotājiem, bet visvairāk uz pašu iemiesojušos, vispilnīgo Dievu. Farizejiem bija izkropļota Dieva Likuma sapratne. Mācoties Likumu tikai pēc burta, bet ne darbībā izpildot Likumu; viņi ieguva nevis pazemību, kuru iemanto cilvēks patiesā Dievatziņas ceļā, bet gan neparastu augstprātību un iedomību... Viņi cenšas kalpot un labi patikt Dievam, pildot savu gribu un saprašanu, atzīstos par noteikti labiem un patiesiem, kas ir nedabiski kritušajai cilvēciskajai būtībai (dabai), bet ne ar uzcītīgu Dieva gribas izzināšanu un izpildi. Pie tāda darbības veida cilvēks gandrīz pastāvīgi dara ļaunu, uzskatot to par labu, bet, kad dara arī labu, dara to no sevis, tāpēc atzīst to par savu, kā atzina farizejs. Šajā gadījumā pats labais kļūst par ļaunuma iemeslu, ievedot cilvēku iedomībā, iedēstot, barojot un uzaudzinot tajā vispazudinošāko no kaislībām – lepnību.

Pie pilnīgi cita rezultāta noved dzīve pēc Evaņģēlija baušļiem Tas, kurš nolicis par dzīves mērķi Dieva gribas pildīšanu, cenšas detalizēti un visās niansēs uzzināt šo vissvēto gribu, ļoti rūpīgi izzinot Svētos Rakstus, īpaši Jauno Derību, lasot tēvu Rakstus, sarunās un apspriešanās ar sekmīgākajiem kristiešiem, pildot Evaņģēlija baušļus gan ārēji uzvedībā, gan prātā, gan sirdī. „Brīvības likums,” kā ir teicis vislīdzīgais Marks Askēts (Марк Подвижник) „tiek lasīts ar patiesu sapratni, top saprotams ar baušļu pildīšanu, tiek piepildīts ar Kristus dāsnumu” (skat. «Divsimts nodaļu par garīgo likumu», 32 ). Kad kristietis sāks dzīvot pēc labās, tīkamās un pilnīgās (Rom. 12:2) Dieva gribas vai pēc Jaunās Derības likuma – tad pēkšņi atklāsies viņa krišana (atkrišana?) un cilvēciskās dabas vājums. Vājums neļauj viņam tīri un svēti pildīt Dieva baušļus, kā to prasa Dievs, bet krišana pretējos, bieži vien ar vislielāko spēku, Dieva baušļu pildīšanai. Tā grib un pieprasa, lai tiktu pildīta kritusī griba un kritušais cilvēka saprāts. Šīs gribas centieni un šī saprāta priekšstati ietērpjas visos patiesība un labā likuma visaugstākajos veidos. Iekšējās cīņas apzināšana, iekšējā grēka ieraudzīšana un atmaskošana, grēka vardarbīgās varas pār labajiem nodomiem un centieniem apzināšana sniedz kristietim pareizu sapratni par sevi un par cilvēci. Viņš redz cilvēces krišanu sevī, viņš redz, pamatojoties uz savu pieredzi, nespēju piecelties no šīs krišanas tikai ar saviem pūliņiem, viņš iemanto patiesu pazemību, sāk sirsnīgi lūgt Dievu pēc palīdzības un aizstāvības no satriektas sirds, šādu lūgšanu vienmēr klausa Dievs. „Iemāci man pildīt Tavu gribu” (Ps. 143:10), „iemāci man Tavus likumus” (Ps. 119:12), „neapslēp no manis Tavus baušļus” (Ps. 119:19), „stiprini mani Tavos vārdos” (Ps. 119:28), „nepatiesības ceļu atņem no manis un ar Tavu likumu apžēlo mani” (Ps.119:29), (Bībeles 1965. g. izd.: „pasargi mani no nepatiesības ceļiem, bet dāvini man Savus baušļus”? – šeit novērojama būtiska saturiska atšķirība starp rietumu un austrumu Svēto Rakstu tulkošanas koncepcijām). Uzzinājis darbībā, ka Dieva baušļi ir izpildāmi tikai ar bagātīgas Dieva svētības palīdzību, nepārtraukti lūdzot sev šo palīdzību, kristietis nevar neatzīt, ka visi viņa labie darbi ir no Dieva svētības. Tāpat viņš nevar sevi neatzīt par grēcinieku. No vienas puses, viņš praktiski iepazina savu krišanu un nespēju ar saviem vien spēkiem izpildīt Dieva gribu; no otras puses, viņš pašā Dieva baušļu pildīšanā ar svētības palīdzību redzam nebeidzamas nepilnības, jeb apgrēkošanās, kuras ienes cilvēciskā vājība un krišana. Šo pilnīgi skaidri redzam svētā apustuļa Pāvila atsauksmēs par sevi. Vienā no vēstulēm viņš saka: „esmu vairāk par visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani” (1. Kor. 15:10), un otrā „Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es” (1. Tim. 1:15). Tāds ir Dievam tīkamais taisnīgums!... Dievam tīkamais taisnais cilvēks nepārstāj atzīt sevi par grēcinieku, ne tikai savu atklāto grēku dēļ, bet arī savas dabiskās taisnības dēļ, kura ir bēdīga krišanas stāvoklī, sajaukta ar nepatiesību un ļaunumu, apgānīta ar grēcīgumu. Svētīgs ir tas, kurš ir taisns Dieva taisnībā, viņa paļaušanās ir centrēta Kristū – viņa taisnības Avotā.

Nelaimīgs ir tas, kurš apmierināts ar savu cilvēcisko taisnību: viņam nav vajadzīgs Kristus, Kurš par sevi teica: „Neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus uz grēku nožēlu (Mt. 9:13).Vislīdzīgais Pimens Lielais ir teicis: „Man patīkamāks ir cilvēks, kurš grēko un nožēlo to, nekā cilvēks, kurš negrēko un nenožēlo – pirmais, atzīstot sevi par grēcinieku, glabā labo domu, bet otrais – atzīstot sevi par taisnu – glabā nepareizu domu” (skat. «Alfabēta Pateriks»). Pieņemta nepareiza doma dara visu, uz tās balstīto dzīvi par negodīgu. To pierāda pieredze – atklātie grēcinieki: muitnieki un netikles pieņēma Kristu, bet farizeji Viņu noliedza. Iedomība un lepnība būtībā sastāv no Dieva noliegšanas un paklanīšanās sev pašam. Tā ir izsmalcināta, grūtu saprotama un grūti atgrūžama elkdievība. Farizeji ārēji bija tuvākie un precīzākie kalpotāji un patiesās dievkalpošanas centīgie veicēji, bet būtībā pilnīgi atsvešinājās no Dieva, kļuva par Viņa ienaidniekiem, sātana bērniem (Jņ. 8:44). Kad apsolītais Mesija, Kuru izmocītā cilvēce gaidīja vairākus tūkstošus gadu, atnāca pie viņiem ar neapstrīdamiem Sava Dievišķuma pierādījumiem – tie Viņu nepieņēma. Saprazdami, Kas Viņš ir, pie pilnas apziņas, nodeva Viņu kaunpilnā nāvē, kļuva par Dieva slepkavām (Mt. 27:42).

Evaņģēlijs neko nemin ne par muitnieka grēcīgumu, ne taisnumu, tikai liek par sekošanas piemēru viņa lūgšanu, kura pilnībā sastāvēja no sava grēcīguma apziņas un no vispazemīgā lūguma Dievam par apžēlošanu. Iemesls tam ir acīmredzams – visi cilvēki bez izņēmuma ir grēcīgi Dieva priekšā, visiem pestīšanai nepieciešama piedošana un žēlastība, bet Dievs savas neierobežotās pilnības dēļ, ar vienādu vieglumu piedod mums grēkus – gan mazus, gan lielus. Pēc Dieva pilnības visi cilvēki pēc taisnuma ir vienādi. Viņa priekšā, ar taisnumu atšķiras tikai savā starpā (Rom. 4: 1,6). Sevis atzīšana par taisnu nav nekas cits, kā savu grēku neredzēšana, kā pašapmāns. Un tāpēc visiem cilvēkiem bez izņēmuma, atnākot Dievnamā stāties Dieva priekšā, vai gribot to darīt vienatnē savā celle, ir jāsagatavo sevi ar sava grēcīguma apzināšanu un vienīgi šajā apziņā atnest lūgšanas Dievam. Citādi mūsu lūgšanas netiks pieņemtas (skat. Sv. Īzaks Sīrietis, 55. vārds) . Siržupazinējs Kungs nobeidz līdzību ar sekojošiem vārdiem: „Es jums saku: viņš (muitnieks) nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katru, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet kas pats pazemojas, taps paaugstināts” (Lk. 18:14). Tas nozīmē, ka muitnieks tika attaisnots, kā pieņemtais Dieva dāvāto attaisnošanu, bet farizejs tika nosodīts, kā atmetušais Dieva dāvāto attaisnošanu un kā tāds, kurš gribēja palikt pie savas personiskās cilvēciskās kritušās taisnības. Kļūt pazemīgam – nozīmē apzināt savu krišanu, savu grēcīgumu, kuru dēļ cilvēks ir kļuvis par atmestu, godību zaudējušu būtni; paaugstināties nozīmē piedēvēt sev taisnumu, kaut arī nelielā mērā, un citu tikumu (godu, kr. ‘достоинство’). Mūsu gods, mūsu taisnums, vērtība, ar kuru ir novērtēts katrs cilvēks un kura ir dota par katru cilvēku, ir mūsu Kungs, Jēzus Kristus.

Inde, kas pilnībā saindēja farizeja darbību, ir tā, ka „viņš visus savus darbus dara tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu” (Mt. 23:5). Viņu darbības pamatā ir slavas meklēšana no cilvēkiem, šā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir liekulība (лицемерие)... Izlikšanās, dzimstot no slavaskāres, tas ir, no cilvēciskās uzslavas un slavas meklēšanas, ar saviem panākumiem paēdina slavaskāri. Kad slavaskāre sasniegs briedumu, tad tās darbība no brāzmām pāraugs pastāvīgā tieksmē, tad no slavaskāres veidojas neprātīga un akla kaislība – lepnība. Tā ir dvēseles nāve garīgajā ziņā; dvēsele, lepnības apmāta, nav spējīga būt ne pazemīga, ne grēkus nožēlojoša, ne žēlīga, ne uz kādu garīgu nodomu un sajūtu, kas sniedz dzīvu Pestītāja apzināšanu un savienošanos ar Viņu, spējīga. Lai izbēgtu no briesmīgās indes, ko dod farizeju ieraugs, centīsimies pēc Evaņģēlija noteiktā (Mt. 6) pildīt. Dieva baušļus tikai Dievam, rūpīgi slēpjot šo pildīšanu no bojājošiem cilvēku skatiem. Darbosimies uz zemes Dievam un debesīm, bet ne cilvēkiem! Darbosimies arī cilvēkiem, bet ne tāpēc, lai izrautu no viņiem sev uzslavu, bet tāpēc, lai sniegtu viņiem patiesu kalpošanu un labumu, par ko viņi bieži saplosa savus labdarītājus, kā nesaprātīgi un nikni zvēri bieži saplosa tos, kuri viņus kopj un baro. Tā tika izdarīts ar svētajiem apustuļiem un daudziem citiem Dieva kalpiem. Modri vērosim sevi, redzēsim mūsu trūkumus un apgrēcības! Lūgsim Dievu, lai Viņš mums atklāj mūsu krišanu un grēcīgumu! Nepārtraukta tiekšanās pildīt Dieva gribu pamazām iznīcinās mūsu pašapmierinātību un ietērps mūs svētlaimīgā gara nabadzībā... Lūdzot Dievu no sirds dziļuma un godīgas sirds apziņas par savu grēcīgumu, mēs noteikti saņemsim savu grēku piedošanu un gan laicīgo, gan mūžīgo patieso labumu pārpilnību, jo katrs, kas pazemojās, taps paaugstināts ar vislabo un visspēcīgo mūsu Kunga Dieva, Radītāja un Pestītāja labo roku.