Atceres diena: 15./27. janvāris

Svētais Pāvils no Tēbām piedzima Ēģiptē, Tēbu pilsētā. Palicis bārenis, viņš smagi cieta no alkatīga radinieka rokām par vecāku mantojumu. Kristiešu vajāšanas laikā, ko veica Dekijs (249.–251. g.), svētais Pāvils, uzzinājis par nodevīgo plānu viņu nodot vajātājiem, pameta pilsētu un devās uz tuksnesi.

Apmeties alā kalna pakājē, Svētais Pāvils, nevienam nezināms, tur nodzīvoja 91 gadu, nenogurstoši lūdzot Dievu dienu un nakti. Viņš pārtika no datelēm un maizes, ko viņam atnesa krauklis, un no aukstuma un karstuma pasargājās ar apģērbu, kas darināts no palmu lapām. Ar Dieva gādību, neilgi pirms Svētā Pāvila nāves, Dievs atklāja viņa eksistenci Svētajam Antonijam Lielajam (piemiņa 17. janvārī), kurš arī cīnījās Tēbu tuksnesī. Kādu dienu Svētais Antonijs nodomāja, ka diez vai ir vēl viens tāds vientuļnieks kā viņš, un tad viņš dzirdēja balsi: "Antonij, ir Dieva kalps, kurš ir pilnīgāks par tevi un kurš apmetās šeit tuksnesī pirms tevis. Ieej tā dzīlēs, un tu viņu atradīsi." Antonijs devās un atrada Svētā Pāvila alu. Pēc tam, kad bija iemācījis Antonijam pazemības mācību, Svētais Pāvils iznāca viņam pretī. Vecākie uzrunāja viens otru vārdā, apskāvās un ilgi sarunājās. Sarunas laikā ielidoja krauklis un atnesa viņiem abiem maizi. Svētais Pāvils atklāja svētajam Antonijam savas nāves tuvošanos un pavēlēja viņu apglabāt. Svētais Pāvils atdusējās, nometies ceļos lūgšanā. Svētais Antonijs redzēja viņa svēto dvēseli paceļamies pie Dieva, eņģeļu, praviešu un apustuļu ieskautu. Divas lauvas izskrēja no tuksneša un ar saviem nagiem izraka kapu. Svētais Antonijs apbedīja svēto gerondu un, paņēmis viņa palmu lapu tērpu, devās uz savu klosteri. Svētais Antonijs loloja šo tērpu kā vissvētāko relikviju, valkājot to tikai divas reizes gadā — Pashā un Trijādības dienā. Svētais Pāvils no Tēbām nomira 341. gadā 113 gadu vecumā. Viņš nedibināja klosterus, bet drīz pēc viņa nāves parādījās daudzi viņa dzīvesveida turpinātāji, kas piepildīja tuksnesi ar klosteriem. Svētais Pāvils tiek uzskatīts par pareizticīgās mūku dzīves tēvu.

12. gadsimtā pēc imperatora Manuela (1143–1180) pavēles svētā Pāvila relikvijas tika pārvestas uz Konstantinopoli Un novietotas Vissvētākās Dievmātes Peribleptas klosterī. Pēc tam tās tika pārvestas uz Venēciju un visbeidzot uz Ofeju Ungārijā; daļa no viņa galvas atrodas Romā.