Svētais Ignātijs Brjančaņinovs 2. Lielā gavēņa svētdienā par kristiešu gavēņa nodarbi – askēzi, raksta:

„Sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu” (Lk. 21:34)

Mīļotie brāļi! Dvēseli glābjoši mums un svētās Četrdesmitdienes laikā ne tikai apgrūtināt mūsu miesas ar gavēni, bet arī runāt un spriest par to, dvēseli glābjoši ir mums pievērst visu pienācīgo uzmanību brīdinājumam pārsātināties un piesātināties, ko izteicis mums Pats Kungs; esiet uzmanīgi, sargieties, lai jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu.

Gavēņa iestādīšana ir Dieva iestādināšana. Pirmais bauslis, kuru Dievs deva cilvēcei, bija bauslis par gavēni. Tas bija nepieciešams mums Paradīzē līdz mūsu krišanai, vēl jo vairāk ir vajadzīgs pēc krišanas. Bauslis par gavēni tika dots Paradīzē un atkārtots Evaņģēlijā. Pacelsim mūsu domas un dievišķo gavēņa iedibināšanu un apdomājot to, atdzīvināsim, it kā ar dvēseli, pašu gavēņa cīņu.

Gavēņa cīņa nepieder tikai miesai, tas ir noderīgs un vajadzīgs ne vienīgi miesai, viņš ir noderīgs un vajadzīgs galvenokārt prātam un sirdij... Pasaules Pestītājs atklāja mums īpašas uzmanības vērtas sekas pārmērīgajai ēdiena un dzēriena lietošanai, briesmīgas un dvēseli pazudinošas sekas. No izdabāšanas miesai sirds kļūst rupja un cieta, prāts zaudē savu vieglumu un garīgumu, cilvēks kļūst miesisks. Ko nozīmē miesisks cilvēks? Par miesisku Svētie Raksti atzīst to nelaimīgo cilvēku, kurš ir pienaglots zemei, kurš ir nespējīgs garīgām domām un sajūtām. „Mans gars nevar palikt šajos cilvēkos mūžīgi, jo tie ir miesa” (1. Moz. 6:3), apliecināja Dievs. Miesisks cilvēks nav spējīgs Dieva godināšanai. Pat garīgs cilvēks, nodevies piesātinājumam, zaudē savu garīgumu, it kā zaudē pašu spēju zināt Dievu un kalpot Viņam. „Ēda Jēkabs”, saka Svētie Raksti, saukdami Jēkabu par patiesu Dieva kalpu un piesātinājās, un atkāpās, iemīļotais. Palika trekns, tukls, izpletās, un atstāja Dievu, viņu radījušo, un atkāpās no Dieva sava Pestītāja” (5. Moz. 32:15). Tādā stāvoklī nonāk cīnītāji, kuri izslēdz no saviem cīniņiem gavēņa pūles. Neskaidrība (дебелость) un miglainums, kurā nonāk miesa no ēdiena daudzuma un tā neizšķiršanas, pamazām no miesas tiek nodota sirdij un no sirds prātam. Tad šīs dvēseles acis – sirds un prāts, kļūst truli, mūžība slēpjas no tiem, zemes dzīve slimīgajam skatījumam šķiet bezgalīga. Attiecīgi jēdzieniem un sajūtām tiek dota zemes virzība, bet nelaimīgais aklais ceļinieks kopā ar atmesto čūsku uz vēdera „lien” un „pīšļus” ēd „visās savas” zemes „dzīves dienās” (1. Moz. 3:14). „Gavēņa pārkāpšana draud Kristus māceklim ar atkrišanu no Kristus”.

Tāda bez mēra vai pat neapdomīga un neuzmanīga ēdiena lietošanas ietekme paskaidro iemeslu, kura dēļ cilvēkam pat savā nevainības stāvoklī Paradīzes svētlaimē bija nepieciešams gavēņa likums. Tam bija uzdots saglabāt jaunradīto būtni, veidotu no divām dabām – miesiskās un garīgās, garīgā stāvoklī, tam bija dots turēt līdzsvarā divas dabas un saglabāt pārsvaru garīgajai dabai. Ar tā palīdzību cilvēks varēja nepārtraukti domās un sirdī stāvēt Dieva priekšā, varēja būt nesasniedzams tukšiem nodomiem un sapņošanām.

Vēl jo vairāk nepieciešams gavēņa bauslis kritušajam cilvēkam. Pieķeršanās zemei, īslaicīgajai zemes dzīvei, tās saldmei, tās diženajam un slavenajam, pati nosliece uz grēku kļuvusi piederīga kritušajai dabai, kā piederīgas slimībai ir tās radītās nekārtīgās tieksmes un sajūtas.

Mēs esam pienagloti zemei, pielipuši tai ar visu dvēseli – ne tikai ar miesu, kļuvuši pilnīgi miesiski, zaudējuši garīgu sajūtu, nespējīgi debesu domām. Gavēņa likums atkal kļūst par pirmo, mums nepieciešamo bausli. Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam atrauties no zemes! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam stāvēt pretī zemes baudu aizraujošajam spēkam! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam saraut vienību ar grēku! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu gars var atbrīvoties no smagajām miesas važām! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu doma var atrauties no zemes un vērsties pie Dieva! Pēc tā mēra, cik mēs uzveļam sev labo gavēņa jūgu, mūsu gars iegūst lielāku brīvību, tās tiecas garu pasaulē, viņam radniecīgā, sāk bieži vērsties Dieva skatīšanā, iedziļinās šajā nebeidzamajā un brīnumainajā skatīšanā, paliek tajā. Ja vieliskās pasaules priekšmeti, vieliskās saules stariem apspīdēti, noteikti no tās uzņem un atspīd gaismu, tad kā gan neapgaismoties mūsu garam, kad viņš ar gavēņa palīdzību nometis rupjo un biezo miesiskuma priekškaru, nepastarpināti stāsies Patiesības Saules Dieva priekšā? Viņš apgaismojas un izmainās! Viņā rodas jaunas dievišķās domas, viņa priekšā atklājas līdz šim nezināmi noslēpumi. Debesis atklāj viņu Dieva slavu (Ps. 19:2), izplatījums izteic sava Radītāja visvarenību, visi radījumi, gan redzamie, gan neredzamie, skaļi sludina Radītāja neizsakāmo žēlastību, viņš bauda garīgi un redz garīgi, ka Kungs ir labs (skat. Ps 34:9). Svētīgais vieglums un gara smalkums tiek nodots miesai, un tā līdz ar garu tiecas pēc garīgām sajūtām un augstāk par nīcīgo ēdienu... liek neiznīcīgo, kurai tā ir radīta. Sākumā miesa ar grūtībām pakļaujas gavēņa ārstniecībai un varmācībai (насилию), sākumā viņa ir neapmierināta ar gavēni, mēģina pretnostādīt viņam mūsu garu, saceļas pret viņu ar dažādām prātošanām, kas pasmeltas no bojātā saprāta, bet gavēņa savaldīta un dziedināta, tā sāk just un spriest citādāk. Viņas attieksme pret pārsātināšanos kļūst tāda, kā vesela tapuša cilvēka sajūtas pret kaitīgiem ēdieniem, kurus viņa neprātīgi gribēja slimības laikā, viņa attieksme pret pārsātināšanos kļūst līdzīga attieksmei pret atpazītu un jau zināmu indi, ar kuru garam tiek atņemts pārsvars pār miesu, ar kuru cilvēks no eņģeļa tēla un līdzības tiek lejup novests pie bezvalodīgo tēla un līdzības. Garīgie cīnītāji, kuri uzvarējuši miesu ar gavēņa palīdzību un stāsies Kunga vaiga priekšā lielāko noslēpumu un augstāko labo tikumu apgūšanai, dzird no Viņa mutes mācību par augsto gavēņa tikumu un noslēpuma atklāsmi par to stāvokli, kurš pamazām veidojas no piesātināšanās un pārsātināšanās – „sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu”.