Ziņas par Kunga darbiem sasniedza Hērodu; un viņš nekavējoties secināja: Jānis ir augšāmcēlies. Kas zina, ko gan varēja par to domāt! Un tomēr viņš nedomāja ne par vienu citu kā vien par Jāni. Kas deva šādu virzienu viņa domām? Sirdsapziņa. No tās nevar noslēpt neapdomīgus darbus, tās spriedumu nekas nevar labot. Nocērtot Jānim galvu, Hērods piesavinājās tiesības to darīt, un citi šādas tiesības nenoliedza, bet sirdsapziņa runāja savu, un viņš nevarēja tās runas apslāpēt ne ar ko. Lūk, tikai Jānis viņam rādās. Cik daudz līdzīgu stāstu mēs zinām par sirdsapziņu, kas vajā grēcinieku un glezno viņam grēka objekta un darba ainu tā, ka viņš tos redz pat ārpusē! Tātad mūsos ir balss, kas mums jāatzīst kā ne savējā. Kura balss tad? Dieva. No Kā nāk mūsu daba, no Viņa nāk balss. Ja tā ir Dieva, tad mums tā ir jāklausa, jo radība neuzdrošinās iebilst Radītājam. Šī balss saka, ka Dievs pastāv, ka mēs esam pilnībā atkarīgi no Viņa un tāpēc mēs nevaram neturēt sevī Dieva bijību; un, ja tā ir, mums ir jāpilda Dieva griba, ko norāda sirdsapziņa. Tas viss sastāda Dieva vārdu, kas rakstīts mūsu dabā, lasīts un mums piedāvāts, un mēs redzam, ka visu laiku un visu valstu cilvēki dzird šo vārdu un to ievēro. Visur viņi tic Dievam, visur viņi klausās savai sirdsapziņai un sagaida nākamo dzīvi. Tikai tagad kaut kā ir kļuvis moderni neatzīt šīs patiesības.