Šajā dienā svētais Ignātijs ir teicis uzrunu Par Pareizticību, kurā paskaidro jēdziena dziļāko būtību ar vārdiem:

Pareizticības svētdienā mūsu uzdevums sākumā dabiski uzdot jautājumu: kas ir Pareizticība? Pareizticība ir patiesā, īstā Dieva zināšana un Dieva godāšana; Pareizticība ir Dieva pagodināšana Garā un Patiesībā; Pareizticība ir Dieva slavēšana ar patiesu Viņa zināšanu un paklanīšanos; Pareizticība ir cilvēka, īstena Dieva kalpa, paaugstināšana no Dieva, dāvājot viņam Vissvētā Gara svētību. Gars ir kristiešu slava. Kur nav gara, tur nav Pareizticības.

Nav Pareizticības cilvēciskajās mācībās un prātojumos, tajos valda viltus saprāts – krišanas auglis. Pareizticība ir Svētā Gara mācība, Dieva dotā cilvēku glābšanai. Kur nav patiesības, tur nav glābšanās.

„Tam, kas grib glābties, vispirms nepieciešams glabāt kafolisko ticību, ja kāds to pilnīgi un nevainojami neglabās, bez jebkādām šaubām, uz mūžiem ies bojā.”

Ļoti liels dārgums – Svētā Gara mācība! Tā ir dota Svētajos Rakstos un Pareizticīgās Baznīcas svētajā Mantojumā... Tā ir mūsu pestīšanas ķīla. Dārga, ne ar ko neaizvietojama, ne ar ko nesalīdzināma. Katram no mums ir mūsu daļa mūžībā – tik pat dārga, tik pat augstāka par jebkuru cenu ir arī mūsu svētlaimes ķīla – Svētā Gara mācība.

Lai saglabātu mums šo ķīlu, Svētā Baznīca nosauc šodien skaļi tās mācības, kurās sātana darbības ir dotas, kuras ir naida pret Dievu izteicējas, kuras apdraudot mūsu pestīšanu, laupa to mums. Kā plēsīgus vilkus, kā nāvējošās indīgas čūskas, kā zagļus un slepkavas Baznīca atmasko tās mācības, sargājot mūs no tām, un saucot atgriezties no bojāejas tos, kuri ir šo mācību savaldzināti, Baznīca nodod anatēmai šīs mācības un tos, kuri spītīgi pie tām turas.

Vārds „anatēma” nozīmē atšķiršana, atmešana. Kad Baznīca nodod kādu mācību anatēmai, tas nozīmē, ka šī mācība satur sevī Svētā Gara zaimošanu un pestīšanas dēļ to ir nepieciešams atmest un nošķirt, kā indi nošķir no ēdiena.

Kad anatēmai tiek nodots cilvēks, tas nozīmē, ka šis cilvēks ir neatgriezeniski pieņēmis Dievu zaimojošu mācību, ar to atņem pestīšanu sev un tiem tuvākajiem, kuri pieņēma viņa domas sistēmu. Kad cilvēks nolemj atmest Dievu zaimojošu mācību un pieņemt to, kuru glabā Pareizticīgā Baznīca, tad viņam, pēc Pareizticīgās Baznīcas kanoniem, ir nepieciešams nodot anatēmai viltus mācību, kuru viņš līdz šim turēja, un kura viņu veda pazudināšanā, atsvešinot no Dieva, turot naidā pret Dievu, Svētā Gara zaimošanā, kopībā ar sātanu.

Anatēmai ir Baznīcas garīgās dziedināšanas nozīme pret cilvēciskā gara slimību, kura atnes mūžīgo nāvi. To atnes visas cilvēciskās mācības, kuras ieved savu prātošanu, smeltu no bojāta saprāta, no miesiskā saprāta, no šī kritušo garu un cilvēku kopējā mantojuma… Cilvēciskā prātošana, kas ir ievesta kristīgās ticības mācībā, tiek saukta par herēzi, bet sekošana šai mācībai par ļaunticīgu (зловерие).

Apustulis pie miesīgām lietām pieskaita arī herēzes (Gal. 5:20). Tās pieder pie miesas darbiem pēc savas izcelsmes, miesiskās prātošanas, kura ir nāve, kura ir naidošanās ar Dievu, kura Dieva likumam nepakļaujas, nedz arī to spēj (skat. Rom. 8: 6,7). Tās pieder pie miesas darbiem arī pēc savām sekām. Atsvešinot cilvēcisko garu no Dieva, savienojot to ar sātana garu pēc tā galvenā grēka – Dieva zaimošanas, tie nodod viņu kaislību paverdzinātībā, kā Dieva atstātu un nodotu savai kritušajai dabai. Aptumšojusies viņu neprātīgā sirds, Apustulis saka par gudriniekiem, kuri novērsušies no patiesās Dieva atziņas, saukdami sevi par gudriem, kļuvuši ģeķi, apmainījuši Dieva patiesību pret meliem, tāpēc Dievs nodevis viņus pazemojošās kaislībās (skat. Rom. 1:21, 22, 25, 26). Par pazemojošām kaislībām tiek sauktas dažādas netiklības kaislības. Herēžu dibinātāju dzīvošana bija izvirtīga: Apolinārijs bija laulības pārkāpējs (skat. Vislīdzīgā Ēfraima Sīrieša dzīvesstāstu), Eutīhijs bija īpaši paverdzinājies naudaskārei ,

Ārijs bija neticami izvirtis ... Svētlaimīgi tie, kuri nekad nav dzirdējuši un lasījuši šos elles izvirdumus. Tos lasot, herēžu dibinātāju gara vienotība ar sātana garu kļūst acīmredzama.

Herēzes, būdamas miesiskas darbības, miesiskās prātošanas augļi, ir ļauno garu izdomātas. „Bēdziet no bezdievīgām herēzēm, saka svētais Ignātijs Dievnesējs, „tās ir sātana, ļaunuma iesācēja – čūskas izdomātas” (1. vēstule galliešiem). Par to nav ko brīnīties, jo Kritušie eņģeļi ir nonākuši no garīgās godības augstuma, tie ir krituši miesiskā prātošanā vairāk nekā cilvēki. Cilvēkiem ir iespējams pāriet no miesiskās prātošanas uz garīgo, bet kritušajiem eņģeļiem šīs iespējas nav. Cilvēki nav pakļauti tik spēcīgai miesiskās prātošanas ietekmei, kā gari, jo cilvēkos dabiskais labais nav iznīcināts. Cilvēkos labais ir sajaukts ar ļaunumu, un tāpēc ir nederīgs, bet kritušajos eņģeļos valda un darbojas tikai ļaunums. Miesiskā prātošana garu pasaulē guva visplašāko, pilno attīstību, kādu tā vien var sasniegt. Viņu galvenais grēks ir ārprātīgs naids pret Dievu, kas atklājas briesmīgā, nepārtrauktā Dieva zaimošanā. Viņi ir paaugstinājušies par Pašu Dievu, padevību Dievam, kas ir dabīga radījumam, viņi ir izmainījuši nepārtrauktā pretdarbībā, nesamierināmā naidā. No tā viņu krišana ir dziļa, un mūžīgās nāves, ar kuru tie satriekti, ievainojums ir neizdziedināms. Viņu būtiskā kaislība ir lepnība...

Ļaunie gari, saturot sevī visu grēku sakni, cenšas iesaistīt visos grēkos cilvēku ar mērķi un vēlēšanos pazudināt to. Viņi iesaista mūs dažādā izdabāšanā miesai, mantkārībā, slavaskārē, attēlojot mūsu priekšā šo kaislību priekšmetus kārdinošā gleznā. Īpaši tie cenšas ieraut mūs lepnībā, no kuras kā no augu sēklām dīgst naids pret Dievu un zaimošanas grēks, kurš sastāda visu herēžu būtību, ir pats smagākais grēks, kā tāds, kurš pēc būtības piemīt kritušajiem gariem un ir to visatšķirīgākā īpašība. Kritušie eņģeļi cenšas aizklāt visus grēkus ar pieklājīgu masku, ko Tēvu askētiskajos darbos sauc par attaisnojumu (оправдание) (Преп. Авва Дорофей. Поучение о еже не составляти свой разум ). To viņi dara ar mērķi, lai ērtāk būtu apmānīt cilvēkus, lai viņi vieglāk piekristu pieņemt grēku. Tieši tāpat tie rīkojas Dieva zaimošanas gadījumā – cenšas to apslēpt ar lielisku nosaukumu, bagātīgu daiļrunību, augstu filozofiju. Herēze ir briesmīgs ierocis garu rokās. Viņi ar tās palīdzību ir pazudinājuši veselas tautas, nemanāmi nolaupot tiem kristietību, aizvietojot kristietību ar Dievu zaimojošu mācību, izgreznojot nāvi nesošo mācību ar atturības, patiesas atjaunotas kristietības nosaukumu. Herēze ir grēks, kurš, galvenokārt, tiek darīts prātā. Šis grēks, prāta pieņemts, nododas garam, izplatās uz miesu, apgāna arī mūsu miesu, kurai ir spēja pieņemt iesvētīšanu no komunicēšanas ar Dievišķo svētību un spēja apgānīties un sagandēties, saistoties ar kritušajiem gariem. Šis grēks ir maz redzams un mazsaprotams tiem, kuri skaidri nezin kristietību un tāpēc viegli noķer savos tīklos vienkāršumu, nezināšanu, vienaldzību un virspusēju kristietības apliecināšanu. Uz laiku herēžu notverti bija vislīdzīgie Joannīkijs lielais, Jordānas Gerasims un daži citi Dieva svētie. Ja svētie vīri, kuri vadīja savu dzīvi vienīgi rūpēs par pestīšanu, nevarēja uzreiz saprast Dieva zaimošanu, ko teikt par tiem, kuri vada savu dzīvi laicīgās rūpēs, kuriem sapratne par ticību ir nepietiekama, pavisam nepietiekama? Kā ieraudzīt viņiem nāvi nesošo herēzi, kad tā viņiem stājās priekšā, izdaiļota ar gudrības, taisnuma un svētuma masku? Lūk, iemesls, kāpēc veselas cilvēku sabiedrības un veselas tautas viegli noliecās zem herēzes jūga. Šī iemesla dēļ ļoti grūti ir atgriezties no herēzes Pareizticībā, daudz grūtāk nekā no neticības un elkdievības. Herēzes, kuras ir tuvāk bezdievībai, ir vieglāk saprotamas un atmetamas, nekā herēzes, kuras mazāk attālinājušās no Pareizticības un tāpēc ir slēptākas. Romas imperators, apustuļiem līdzīgais Konstantīns Lielais rakstīja vēstuli svētajam Aleksandrijas patriarham Aleksandram, herēzes vadītāja Ārija atmaskotājam, mudinot viņu pārtraukt strīdus, kuri izjauc mieru „tukšu” vārdu dēļ. Ar šiem vārdiem, kuri nosaukti par „tukšiem”, tika noliegta Kunga Jēzus Kristus Dievišķā daba, tika iznīcināta Kristietība . Viņa nesaprašana ar svētā vīra, uzticīgā labā godātāja, bija apmānīta ar viņam neaptveramu herēzes viltību.

Herēze, kas ir smags nāves grēks, ārstējas ātri un izšķiroši, kā prāta grēks, ar patiesu un no visas sirds tās nodošanu anatēmai. Svētais Jānis Pakāpnieks teica: „Svētā biedrotā Baznīca pieņem herētiķus tad, kad viņi patiesi nodod anatēmai savu herēzi un tūliņ dod viņiem iespēju saņemt Svētos Noslēpumus. Bet netiklības grēkā kritušajiem, kaut arī viņi izsūdzētu un pārtrauktu savu grēku, pēc Apustuliskajiem noteikumiem nosaka daudzu gadu atšķiršanu no Svētajiem Noslēpumiem.” (Laodīkejas Koncils, 6. noteikums ). Iespaids, ko radījis miesas grēks, paliek cilvēkā arī pēc grēka izsūdzēšanas un pēc tā pārtraukšanas, bet herēzes radītais iespaids tiek iznīcināts uzreiz pēc tās nobeigšanas. Patiesa un izšķiroša herēzes nodošana anatēmai ir dziedināšanas līdzeklis, kas galīgi un pilnīgi atbrīvo dvēseli no herēzes. Bez šī līdzekļa Dieva zaimošanas inde paliek cilvēka garā un nepārtrauc to svārstīt ar nesapratni un šaubām, ko rada neiznīcinātā līdzjušana herēzei, paliek nodomi, kas saceļas pret Kristus prātu (skat. 2. Kor. 10:5), apgrūtina tā pestīšanu, kurš ir viņu apsēsts, kurš ir apsēsts ar nepakļāvību un pretošanos Kristum, kurš paliek saiknē ar sātanu. Dziedināšanu ar anatēmu svētā Baznīca vienmēr uzskatīja par nepieciešamu pret briesmīgo herēzes slimību. Mūsu gara šķīstīšanai un dvēseles glābšanai nepieciešams kopā ar Baznīcu pilnībā noliegt un atstumt jebkuru nepareizu prātošanu un spriedelēšanu, lai stāvētu Dieva patiesībā, kas viena nodrošina pareizu Dieva zināšanu un kalpošanu Viņam. Herēžu noliegšana dos mums gara brīvību, vieglumu, spēku, kas liecina par Baznīcas darbības pareizumu.

Dievišķā Patiesība kļuva par Cilvēku, lai caur sevi mūs glābtu, kas bijām pazuduši caur nāvējošās nepatiesības pieņemšanu un savienošanos ar to. „Ja jūs paliksiet Manos vārdos, patiesi būsiet Mani mācekļi un atzīsiet Patiesību un Patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31,32), tā mūs māca pati Patiesība, un dod tādu apsolījumu, ja mēs pieņemsim Viņas mācību un paliksim Tai uzticīgi. Kristus mācībai uzticīgs var palikt tikai tas, kurš stingri atmetīs un vienmēr atmetīs visas ļauno garu un cilvēku izdomātās un izdomājamās mācības, kuras ir naidīgas Kristus mācībai, Dieva mācībai, kuras apdraud tās veselumu un neaizskaramību. Neaizskaramībā un pilnībā Dieva atklātā mācība tiek glabāta vienīgi un tikai Austrumu Pareizticīgajā Baznīcā .