Trešā gavēņa svētdienā svinam Godājamā un Dzīvudarošā Krusta godināšanu (1899. gada izdevumā – Krustampaklanīšanās svētdiena). Šajā svētdienā no Altāra svinīgi tiek iznests Dieva un cilvēka Dēla – Jēzus Kristus, Dzīvudarošais Krusts, lai To godinātu ar slavas dziesmām, lūgšanām un paklanīšanos līdz zemei Viņa priekšā no svētdienas līdz pat piektdienai.

Triodiones teksts svētdienas dievkalpojumā –

„Aizslēdza senatnē čūska Ēdenes dārzu caur koku, bet Krusta Koks atver to visiem, kas grib šķīstīties ar gavēni un asarām. Tad nu nāciet nolikto(Krustu) skatīdami, Tam paklanīdamies ar bijību, ticīgie, saukdami – atver Debesu vārtus, Krusts, Tevi mīlošajiem” (Sestd. mazā vakara dievkalpojuma 3. stihira ).

[Redzam paralēli starp aizliegtā koka augļu baudīšanu un Kristus Krusta Koku, kur caur pirmo bojāiešanas darbība, bet caur otro dzīvības došanas darbība. Ļoti skaidri un skaisti norādīts uz cilvēka brīvību attiecībā pret Dzīvudarošo Krustu – tikai grēku nožēla, cīņa un atturība no cilvēka puses savienojas ar Krusta spēku un atver sen aizslēgtos vārtus, kuru atvēršanai jāiemīl Kristus un Viņa Krusts.]

„Atspīdi, Kunga Krusts, Tavas svētības spožos zibeņus to sirdis, kas Tevi godā un pieņem Tevi ar Dievam tīkamu mīlestību, pasaules Ilgotais, ar Ko iznīcinātas asaru gaušanās un no nāves valgiem esam izglābušies un esam nākuši pie mūžīgā prieka, parādi Sava skaistuma jaukumu, dāvā atturības atmaksu Taviem kalpiem, kuri uzticībā lūdz Tavu bagāto aizstāvību un lielu žēlastību.” (Lielā vakara dievkalpojuma „Kungs, piesaucu” 1. stihira ).

[Lūgšanā ar bagātīgiem izteiksmes līdzekļiem vēršamies pie Kunga Krusta, personificējot Viņu un slavējot kā pestīšanas zibeni, kas atspīd visiem Dieva gribas meklētājiem un mīlētājiem. Tēvi vārdos izteikuši acīm neredzamo Krusta svētības būtību – aizdzen bojāejas asaras un atnes pestīšanas prieku, ko var redzēt tikai ar gara acīm. Izmantots izteiksmes līdzeklis, saskaņā ar kuru vēlamais mērķis tiek saukts par jau sasniegto – Dievs dāvāja cilvēcei pilnīgu mūžīgās svētlaimes sasniegšanas iespēju, bet mums tā ir jāsasniedz, jāaktualizē, bet tiek sacīts, ka tas jau ir izdarīts, lai gan neatlaidīgs garīgais darbs ir jāturpina katram līdz pēdējam elpas vilcienam. Tēvu garīgajā daiļradē sastopam divus polus – gan bojāejas apziņu, kas ir dabīgs atkrišanas rezultāts, gan izglābtību un mūžīgās dzīves Dievā iemantošanu, kas ir vēlamais un iespējamais Dieva un cilvēka sinerģijas rezultāts – saldais auglis. Sastopam arī vieglas algādzības principu – garīgās un miesiskās atturības veicējiem lūdzam atmaksu no bagātīgajām Dieva svētībām, šinī gadījumā paklanīties un priecāties par Kunga Krusta spēku un skaistumu. Šie motīvi dažādās variācijās atkārtojas arī pārējās vakara dievkalpojuma stihirās, tādējādi nostiprinot mūsu apziņā Kristus Krusta būtību un godu.]

„Šī ir svinīga diena, ar Kristus Augšāmcelšanos nāve ir kļuvusi sveša, ir atspīdējusi dzīvības ausma, Ādams augšāmcēlies līksmo priekā, tāpēc sauksim priekā uzvaras dziesmu dziedādami” (Kanona 1. dz.1. tropārs ).

Tropāra saturs un raksturs ir pilnīgi atbilstošs un analogs ar Pashas kanona tropāriem – tīrā priekā bez grēku nožēlas un askēzes motīviem tiek slavēta Kristus Augšāmcelšanās, Kura dāvāja augšāmcelšanos arī Ādamam, viņā tiek saprasts viss tā dzimums – visa cilvēce. Gavēnis vēl nav pusē, bet Krusta godināšanas svētdienā jau saturiski slavējam Augšāmcelšanos daļā dziedājumu. Triodiones rīta kanona irmosi ir Pashas sirmosi – „Augšāmcelšanās diena…”, kuri diemžēl mūsdienu dievkalpošanas praksē netiek izpildīti, tiek izlaisti. Tātad arī gavēņa vidū garīgi var svinēt Kristus Augšāmcelšanos, un atsauc atmiņā 19. gs. Atona kalna askēta Hadži-Georgija brālības Pashas svinēšanas mielasta tradīciju – šie askēti nekad neēda negavēnisko ēdienu un Pashā beidza gavēšanu ar vārītu, sarkani krāsotu kartupeļu ēšanu.