Svētais Ignātijs savu pamācību šajā dienā iesāk ar Kristus Evaņģēlija vārdiem:

„Jo kad jūs cilvēkiem viņu grēkus piedosiet” – māca tagad lasāmā Evaņģēlija mācība – „tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos”. „Bet, ja jūs cilvēkiem viņu grēkus nepiedodiet, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu grēkus arīdzan nepiedos” (Mt. 6:14,15). Ar tādu aicinājumu mūs sagaida svētā Baznīca gavēņa vārdos! Tādu nosacījumu Viņa piedāvā mums uz grēku nožēlas garīgās pils sliekšņa. Mēs esam nolēmuši pierādīt nožēlu dažādās grēcīgās aizraušanās ar dažādiem ierobežojumiem un miesas apspiešanu – Evaņģēlijs pieprasa no mums žēlastību upura vietā, lai upuris būtu Dievam patīkams.

Visi, kas vēlaties ķerties pie gavēņa un lūgšanu pūliņiem, visi, kas vēlaties pļaut bagātīgus savas grēku nožēlas augļus, uzklausiet Dieva vārdu, uzklausiet Dieva derību un atlaidiet, piedodiet saviem tuvākajiem viņu grēkus pret jums!

Triodiones dievkalpojuma teksts šajā dienā iesākas ar 1. Mozus grāmatas cilvēka radīšanas atceri lūgšanā: „Radītājs, mans Kungs, darījis mani no zemes pīšļiem ar dzīvudarošo iepūšanu dzīvu darīja, un iecēla virs zemes par valdnieku pār visu redzamo radību un par biedri eņģeļiem, taču viltīgais sātans, čūsku iemantojis, ar ēdienu pievīla un no Dieva godības mani nošķīra, un visdziļākās elles nāvei nodeva zemē, bet Tu, Valdniek un Sirdsžēlīgais, ataicini mani atpakaļ!” („Kungs, piesaucu”, 1. stihira).

„Ādams nepaklausības dēļ no Paradīzes tapa izdzīts un pazaudēja tās Jaukumus, sievas vārdu pievilts, un sēž kails dārzam pretī un vaid: Vai man! Tad nu visi steigsimies uzņemt gavēni, klausīdami Evaņģēlija mācību, lai caur to Kristum labpatīkami būdami, Paradīzes mājokli atkal saņemam.” („Kungs, piesaucu”, 4. stihira).

„Ādams sēdēja Paradīzei pretī, un vaimanādams apraudāja savu kailumu, vai man, ļaunā apmāna pārliecinātam un apzagtam un no godības aizdzītam, vai man, vienkāršībā kailam un tagad neziņā, bet, ak, Paradīze, tavu jaukumu vairs nebaudīšu, vairs neredzēšu Kungu un manu Dievu, un Pestītāju, zemē noiešu, no kuras arī biju ņemts. Žēlīgais, Dāsnais, saucu Tev: apžēlo mani kritušo!” („Kungs, piesaucu”, Slavas stihira).

„Saule paslēpa savus starus, mēness ar zvaigznēm kļuva kā asinis, kalni izbijās, pakalni drebēja, kad Paradīze tika aizslēgta, iziedams Ādams rokām sita sejā, sacīdams: Žēlīgais, apžēlo mani, kritušo!” (Litijas stihira).

[Šajā stihirā atklāta Baznīcas mācība par radības kopīgumu – zemākā radība hierarhijā ir atkarīga no augstākās radības garīgā stāvokļa kvalitātes. Cilvēka atkrišanā no Dieva ciešanu stāvoklī nonāk nedzīvā daba – saule, mēness, zvaigznes un visa zeme, un dzīvā radība uz tās. Cilvēka garīgā atkrišana no Radītāja ir kosmiskā un zemes mēroga katastrofa, kura ienes visā parādībā negatīvas izmaiņas, ciešanas, ļaunumu, nekārtību un iznīcības sēklu. Protams, visspēcīgāk tas izpaužas pašā cilvēkā – viņš tikai ar savām pūlēm vien, pat visuzcītīgākajām, nevar atgriezties vieglprātīgi pazaudētajā Paradīzē, te nepieciešama īpaša Dieva palīdzība – līdz Dieva Vārda tapšanai par cilvēku, lai Viņam Pašam sevī uzvarētu Ādama sakāvi.]

„Izdzīts tika Ādams no Paradīzes ēdiena dēļ, tādēļ sēžot Tai pretī raudāja, vaidot žēlīgā balsī un sakot, vai man, kā esmu cietis, nožēlojamais, vienu Valdnieka bausli pārkāpis un visus labumus pazaudējis; vissvētākā Paradīze, manis dēļ stādītā un Ievas dēļ aizslēgtā, lūdz Savu Darītāju un manis Radītāju, lai ar Taviem ziediem piepildos! Tādēļ arī Pestītājs viņam sacīja: Negribu, lai Mans radījums iet bojā, bet gribu, lai viņš izglābjas un nāk pie patiesības atziņas, jo pie manis nākošo neizdzīšu ārā!” (Pantu Slavas stihira).

[Caur vienu grēku, viena baušļa pārkāpšanu cilvēks pazaudēja daudzus labumus un dāvanas „Viens grēks ievada grēku daudzveidību. Lai atgūtu zaudēto jācīnās ar visiem grēkiem, jākopj visi labie tikumi. Stihirā Paradīze ir personificēta, un Ādams lūgšanā vēršas pie Tās kā dzīvas. Redzama Dieva motivācija Paradīzes stādīšanā – Tā ir darīta Ādamam un Ievai – cilvēkiem. Tiek atklāta Dieva labā griba par cilvēku – Dievs grib cilvēka glābšanos, negrib tā bojāeju un visu dara, lai cilvēks saprātīgi un brīvi varētu atgriezties mūžīgā saiknē un uzticībā savam Radītājam. Rīta dievkalpojumā pēc katizmām sākam lasīt svētā Jāņa Zeltamutes Radīšanas grāmatas skaidrojumu.]

„Sava labuma bagātības dēļ Tu, Radītāj un Kungs, dēstī Paradīzes saldumu Ēdenē, pavēlēdams man Baudīt skaistos un saldos un nebeidzamos augļus.” (Kanona 1. dz., 3. tropārs).

[Īstais labums un saldums cilvēkam meklējams nevis pārejošajās zemes lietās, bet savā Dievā Radītājā, Kurš ir Gars – īstais un mūžīgais labums – garīgā saikne ar Dievu, bet šīs saiknes izmantošanas nosacījumi ir ļoti konkrēti, apzināmi cilvēkam, un mērķa sasniegšanai nepieciešams tiem sekot, ko precīzi atklāj un diendienā atkārto Triodiones lūgšanu tekstos.]

„Vai man, nožēlojamā, mana dvēsele, tu saņēmi no Dieva iespēju baudīt Ēdenes labumus, bet atzīšanos augli neēst pavēli biji dabūjusi, kāpēc gan tu pārkāpi Dieva bausli?” (Kanona 1. dz., 4. tropārs).