26. / 11. marts, trešdiena, gavēņa diena.

Svt. Porfīrija, Gazas bīsk. (420).

Visl. Pošehonskas Sebastiāna (ap 1500.). Moc. Sebastiāna (ap 66.).

Svtmoc. priest. Pētera Varlamova (1930); svtmoc. priest. Sergija Voskresenska (1933); svtmoc. Jāņa, Rilas bīsk., un priest. Jāņa Dunajeva, visl.moc. Annas Blagoveščenskas (1938).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu Dievišķā liturģija.

Sestā stunda: Jes. X, 12-20. Vakara dievk.: 1. Moz. VII, 6-9; Sālam. pam. IX, 12-18:

12 Ja tu esi prātīgs, tad tu esi paša labā prātīgs, ja tu esi izsmējējs, tad tu to viens pats arī cietīsi.

13 Bet neprātība ir muļķīga, trakulīga sieva, kas ārkārtīgi naska uz tērzēšanu un tomēr neko nezina.

14 Tā sēd goda krēslā sava nama durvīs augšā pilsētā,

15 lai aicinātu pie sevis visus, kas iet garām un kas pareizi savu ceļu staigā:

16 "Kas ir neprātīgs, lai nāk šurp!" Un īstam nejēgam tā saka:

17 "Zagts ūdens ir salds, un slepenībā ēsta maize garšo lieliski!"

18 Bet viņš nezina, ka tur mājo mirušie un viņu viesi tumšajā bedrē.

25. / 10. marts, otrdiena, gavēņa diena.

Svt. Tarāsija, Konstantinopoles arhibīsk. (420).

Svtmoc. priest. Aleksandra Vinogradova, visl.moc. Mstislavas Fokinas (1938); svtmoc. priest. Nikolaja Troicka (1945).

Sestā stunda: Jes. IX, 9 – X, 4. Vakara dievk.: 1. Moz. VII, 1-5; Sālam. pam. VIII, 32 – IX, 11.:

32 Tādēļ nu paklausiet man tagad, mani dēli! Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur manus ceļus.

33 Uzklausiet manas pamācības, kļūstiet dziļi savā atziņā un neatmetiet tās!

34 Labi ir cilvēkam, kas mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā pie manām durvīm un stāvēdams atslējies pret manu durvju balstu stabiem!

35 Kas mani atrod, tas atrod dzīvību un iegūst labpatiku Tā Kunga acīs.

36 Bet, kas pret mani grēko, tas ievaino savu dvēseli; visi, kas mani ienīst, mīl nāvi."

1 Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus,

2 tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu,

3 tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām:

4 "Kas nejēga, lai pošas šurp!" Un neprātīgajam viņa saka:

5 "Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!

6 Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu!"

7 Kas brīdina izsmējēju, tas uzkrauj sev kaunu, un, kas bezdievīgo soda, tam būs jāsaņem izsmiekls.

8 Nesodi izsmējēju - viņš tevi ienīst; nosodi un pārmāci prātīgo - un viņš tevi mīlēs.

9 Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā.

10 Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.

11 Jo caur mani tavu dzīves dienu daudzums pieaugs, un lielāks kļūs arī tavu dzīves gadu skaits.

24. / 9. marts, pirmdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 3. nedēļa.

Jāņa Priekšteča galvas pirmā (IV) un otrā (452) atrašana.

Visl. Pečoru Erasma, Tuvajās alās (ap 1160.)

Dievmātes Kipras ikonas Maskavas apgabala Stromiņas ciemā (pārejošas svinības Lielā gavēņa 1. svētdienā).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Rīt. –Lk. 31. lekc. VII, 17-30. Sestā stunda: Jes. VIII, 13 – IX, 7. Vakara dievk.: 1. Moz. VI, 9-22; Sālam. pam. VIII, 1-21.

Lit. – Priekštecim: 2. Kor. 176. lekc. IV, 6-15.

Mt. 40. lekc. XI, 2-15:

2 Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem

3 un lika Viņam sacīt: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?"

4 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:

5 akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.

6 Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas."

7 Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?

8 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.

9 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.

10 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. -

11 Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.

12 Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.

13 Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim.

14 Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.

15 Kam ausis ir, tas lai dzird.

Aizlūguma fragments.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Evaņģēlija lasījums.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Apustuļu lasījums.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 3. Lielā gavēņa nedēļā no 9.marta līdz 15.martam:

11.marts trešdiena- 8:00 Lielā gavēņa stundas un Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģija,

18:00 Eljassvaidīšanas Noslēpums slimojošiem,

13.marts piektdiena- 18:00 panihida, aizlūgums par aizmigušajiem,

14.marts sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija, panihida,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums ar Godājamā Krusta iznešanu,

15.marts Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija,

17:00 vakara dievkalpojums ar Ciešanu Evaņģēlija lasījumu.

#dievkalpojumusaraksts

Otrajā Lielā gavēņa svētdienā tiek pieminēts svētais Tesaloniku bīskaps Gregorijs Palama, kurš aizstāvēja un savā garīgajā dzīvē pierādīja Tabora gaismas dievišķīgumu un neradītību, kas dod iespēju askētam patiesi un dzīvi pareizā garīgā varoņdarbā savienoties ar visa labā Avotu – Dievu. Šo patiesību noliedza svētā Gregorija oponenti un pretinieki – varlamīti, kuru mācības nepatiesīgumu viņš spoži parādīja, tādējādi aizstāvot un saglabājot kristīgo askētu, par kādiem iespējamā mērā jābūt katram kristietim, tiesības un iespēju savienoties ar Dievu askēzes rezultātā.

Svētais Ignātijs Brjančaņinovs šajā dienā par kristiešu gavēņa nodarbi – askēzi, raksta:

„Sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu” (Lk. 21:34)

Mīļotie brāļi! Dvēseli glābjoši mums un svētās Četrdesmitdienes laikā ne tikai apgrūtināt mūsu miesas ar gavēni, bet arī runāt un spriest par to, dvēseli glābjoši ir mums pievērst visu pienācīgo uzmanību brīdinājumam pārsātināties un piesātināties, ko izteicis mums Pats Kungs; esiet uzmanīgi, sargieties, lai jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu.

Gavēņa iestādīšana ir Dieva iestādināšana. Pirmais bauslis, kuru Dievs deva cilvēcei, bija bauslis par gavēni. Tas bija nepieciešams mums Paradīzē līdz mūsu krišanai, vēl jo vairāk ir vajadzīgs pēc krišanas. Bauslis par gavēni tika dots Paradīzē un atkārtots Evaņģēlijā. Pacelsim mūsu domas un dievišķo gavēņa iedibināšanu un apdomājot to, atdzīvināsim, it kā ar dvēseli, pašu gavēņa cīņu.

Gavēņa cīņa nepieder tikai miesai, tas ir noderīgs un vajadzīgs ne vienīgi miesai, viņš ir noderīgs un vajadzīgs galvenokārt prātam un sirdij... Pasaules Pestītājs atklāja mums īpašas uzmanības vērtas sekas pārmērīgajai ēdiena un dzēriena lietošanai, briesmīgas un dvēseli pazudinošas sekas. No izdabāšanas miesai sirds kļūst rupja un cieta, prāts zaudē savu vieglumu un garīgumu, cilvēks kļūst miesisks. Ko nozīmē miesisks cilvēks? Par miesisku Svētie Raksti atzīst to nelaimīgo cilvēku, kurš ir pienaglots zemei, kurš ir nespējīgs garīgām domām un sajūtām. „Mans gars nevar palikt šajos cilvēkos mūžīgi, jo tie ir miesa” (1. Moz. 6:3), apliecināja Dievs. Miesisks cilvēks nav spējīgs Dieva godināšanai. Pat garīgs cilvēks, nodevies piesātinājumam, zaudē savu garīgumu, it kā zaudē pašu spēju zināt Dievu un kalpot Viņam. „Ēda Jēkabs”, saka Svētie Raksti, saukdami Jēkabu par patiesu Dieva kalpu un piesātinājās, un atkāpās, iemīļotais. Palika trekns, tukls, izpletās, un atstāja Dievu, viņu radījušo, un atkāpās no Dieva sava Pestītāja” (5. Moz. 32:15). Tādā stāvoklī nonāk cīnītāji, kuri izslēdz no saviem cīniņiem gavēņa pūles. Neskaidrība (дебелость) un miglainums, kurā nonāk miesa no ēdiena daudzuma un tā neizšķiršanas, pamazām no miesas tiek nodota sirdij un no sirds prātam. Tad šīs dvēseles acis – sirds un prāts, kļūst truli, mūžība slēpjas no tiem, zemes dzīve slimīgajam skatījumam šķiet bezgalīga. Attiecīgi jēdzieniem un sajūtām tiek dota zemes virzība, bet nelaimīgais aklais ceļinieks kopā ar atmesto čūsku uz vēdera „lien” un „pīšļus” ēd „visās savas” zemes „dzīves dienās” (1. Moz. 3:14). „Gavēņa pārkāpšana draud Kristus māceklim ar atkrišanu no Kristus”.

Tāda bez mēra vai pat neapdomīga un neuzmanīga ēdiena lietošanas ietekme paskaidro iemeslu, kura dēļ cilvēkam pat savā nevainības stāvoklī Paradīzes svētlaimē bija nepieciešams gavēņa likums. Tam bija uzdots saglabāt jaunradīto būtni, veidotu no divām dabām – miesiskās un garīgās, garīgā stāvoklī, tam bija dots turēt līdzsvarā divas dabas un saglabāt pārsvaru garīgajai dabai. Ar tā palīdzību cilvēks varēja nepārtraukti domās un sirdī stāvēt Dieva priekšā, varēja būt nesasniedzams tukšiem nodomiem un sapņošanām.

Vēl jo vairāk nepieciešams gavēņa bauslis kritušajam cilvēkam. Pieķeršanās zemei, īslaicīgajai zemes dzīvei, tās saldmei, tās diženajam un slavenajam, pati nosliece uz grēku kļuvusi piederīga kritušajai dabai, kā piederīgas slimībai ir tās radītās nekārtīgās tieksmes un sajūtas.

Mēs esam pienagloti zemei, pielipuši tai ar visu dvēseli – ne tikai ar miesu, kļuvuši pilnīgi miesiski, zaudējuši garīgu sajūtu, nespējīgi debesu domām. Gavēņa likums atkal kļūst par pirmo, mums nepieciešamo bausli. Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam atrauties no zemes! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam stāvēt pretī zemes baudu aizraujošajam spēkam! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam saraut vienību ar grēku! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu gars var atbrīvoties no smagajām miesas važām! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu doma var atrauties no zemes un vērsties pie Dieva! Pēc tā mēra, cik mēs uzveļam sev labo gavēņa jūgu, mūsu gars iegūst lielāku brīvību, tās tiecas garu pasaulē, viņam radniecīgā, sāk bieži vērsties Dieva skatīšanā, iedziļinās šajā nebeidzamajā un brīnumainajā skatīšanā, paliek tajā. Ja vieliskās pasaules priekšmeti, vieliskās saules stariem apspīdēti, noteikti no tās uzņem un atspīd gaismu, tad kā gan neapgaismoties mūsu garam, kad viņš ar gavēņa palīdzību nometis rupjo un biezo miesiskuma priekškaru, nepastarpināti stāsies Patiesības Saules Dieva priekšā? Viņš apgaismojas un izmainās! Viņā rodas jaunas dievišķās domas, viņa priekšā atklājas līdz šim nezināmi noslēpumi. Debesis atklāj viņu Dieva slavu (Ps. 19:2), izplatījums izteic sava Radītāja visvarenību, visi radījumi, gan redzamie, gan neredzamie, skaļi sludina Radītāja neizsakāmo žēlastību, viņš bauda garīgi un redz garīgi, ka Kungs ir labs (skat. Ps 34:9). Svētīgais vieglums un gara smalkums tiek nodots miesai, un tā līdz ar garu tiecas pēc garīgām sajūtām un augstāk par nīcīgo ēdienu... liek neiznīcīgo, kurai tā ir radīta. Sākumā miesa ar grūtībām pakļaujas gavēņa ārstniecībai un varmācībai (насилию), sākumā viņa ir neapmierināta ar gavēni, mēģina pretnostādīt viņam mūsu garu, saceļas pret viņu ar dažādām prātošanām, kas pasmeltas no bojātā saprāta, bet gavēņa savaldīta un dziedināta, tā sāk just un spriest citādāk. Viņas attieksme pret pārsātināšanos kļūst tāda, kā vesela tapuša cilvēka sajūtas pret kaitīgiem ēdieniem, kurus viņa neprātīgi gribēja slimības laikā, viņa attieksme pret pārsātināšanos kļūst līdzīga attieksmei pret atpazītu un jau zināmu indi, ar kuru garam tiek atņemts pārsvars pār miesu, ar kuru cilvēks no eņģeļa tēla un līdzības tiek lejup novests pie bezvalodīgo tēla un līdzības. Garīgie cīnītāji, kuri uzvarējuši miesu ar gavēņa palīdzību un stāsies Kunga vaiga priekšā lielāko noslēpumu un augstāko labo tikumu apgūšanai, dzird no Viņa mutes mācību par augsto gavēņa tikumu un noslēpuma atklāsmi par to stāvokli, kurš pamazām veidojas no piesātināšanās un pārsātināšanās – „sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu”. Uzvarētājiem tiek atgādināts rūpīgi glabāt pie sevis ieroci, ar kuru iegūta uzvara! Tiek iegūta uzvara un saglabāts ieguvums no uzvaras ar vienu un to pašu ieroci – gavēni.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā). Svtmoc. Polikarpa, Smirnas bīsk. (167). Svētl. Maskavas Matronas relikviju iegūšana (1998) .

Visl. Brjanskas Polikarpa (1621-1621). Vislīdzīgo Jāņa, Antioha, Antonīna, Mozus, Zevīna, Polihronija, cita Mozus un Damiāna, Sīrijas tuksneša vientuļnieku (V). Visl. mūka Aleksandra, «Neaizmiegušo» klostera dibinātāja Konstantinopolē (ap 430.). Visu Kijevas Pečoru svēto tēvu kopējā godināšana (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Svtmoc. priest. Aleksija Nikoļska, Nikolaja Dmitrova, Mihaila Ražkina un moc. Sergija Borodavkina (1938).

Augstisvētītā Jelgavas Bīskapa Jāņa Arhiereja hirotonijas diena.

Svt. Vasīlija Lielā liturģija.

Rīt. – 6. Ev. Lk. 114. lekc. XXIV, 36-53. Lit. – Svt.: Ebr. 318. lekc. VII, 26 – VIII, 2. Jņ. 36. lekc. X, 9-16,

Ebr. 304. lekc. I, 10 – II, 3.

Mk. 7. lekc. II, 1-12:

1 Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā.

2 Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu.

3 Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa.

4 Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.

5 Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti."

6 Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:

7 "Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?"

8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: "Kam jūs tā domājat savās sirdīs?

9 Kas ir vieglāk - vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā.

10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto:

11 "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās."

12 Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši."

22. / 7. marts, sestdiena, gavēņa diena.

Svēto mocekļu sv. relikviju iegūšana pie Eugēnijas ciema vārtiem Konstantinopolē (395-423).

Moc. Maurīkija un 70 karavīru: Fotīna, Teodora, Filipa un citu, Apamejā (286-305). Visl. Talāsija, Limnija un Varadata, Sīrijas tuksneša vientuļnieku (V). Visl. Afanasija apl. (821).

Svtmoc. priest. Jāzepa (Josifa) Smirnova un Vladimira Iļjinska, diak. Jāņa Kastorska un moc. Jāņa Perebaskina (1918); svtmoc. priest. Mihaila Gorbunova, Jāņa Orlova, Viktora Morigerovska, Jāņa Parusņikova, Sergija Belokurova, Andreja Jaseņeva, visl.moc. Sergija Bukaškina un Antipas Kirilova, visl.moc. Paraskevas Makarovas, moc. Stefana Frantova un Nikolaja Ņekrasova, moc. Elizabetes Timohinas, Irīnas Smirnovas un Varvaras (Barbaras) Losevas (1938); moc. Andreja Gneviševa (1941); visl.moc. igumena Filareta Prjahina (1942).

Mirušo piemiņas diena.

Svt. Jāņa Zeltamutes Dievišķā liturģija.

Ebr. 309. lekc. III, 12-16.

Mk. 6. lekc. I, 35-44:

35 Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.

36 Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie viņa bija, Viņam steidzās pakaļ,

37 un, Viņu atraduši, tie Viņam saka: "Visi Tevi meklē."

38 Un Viņš tiem saka: "Noejam citur tuvējos miestos, ka Es tur arī sludinu; jo tāpēc Es esmu nācis."

39 Un Viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus.

40 Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: "Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt."

41 Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: "Es gribu, topi šķīsts."

42 Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.

43 Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina,

44 un uz to sacīja: "Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību."

Par gavēni Jaunajā Derībā.

Jaunās Derības laikā pats iemiesojies Dieva Vārds Savu atklāto kalpošanu cilvēces glābšanai iesāk tieši ar ļoti stingru, skarbu un četrdesmit dienu ilgu pilnīgu gavēšanu Jūdejas tuksnesī (Mt. 4: 1,2), kur to jau bija iesācis un turpināja uzticamais kalps – Jānis Priekštecis (Mt. 3:4), skaidri un darbīgi apliecinot, ka diži darbi nav veicami bez diženas atturības, kā dižāko no darbiem saprotot kritušā cilvēka atkalsavienošanos ar Dievu jeb dievišķošanos, kuras iespēju ir devusi Dieva Vārda iemiesošanās, ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, ja cilvēks to brīvi un apzināti pieņem un seko no tās izrietošajai garīgajai un miesiskajai nepieciešamībai – cik vien iespējams pietuvoties Dievam ar līdzināšanos Viņam, pārvarot maldus, miesiskumu un grēcīgumu, kam pamatā ir motivēta un mērķtiecīga cīņa pret grēku, reducējot kritušā cilvēka miesiskumu ar atturību visās dabiskajās vajadzībās, tādā veidā gūstot iespēju pieaugt dievlīdzību dāvājošajos labajos tikumos. Arī apustuļi gavēja pirms iziešanas sludināt Evaņģēliju (skat. Ap. d. 13: 2-4): «Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru».

Jēzus Kristus dotais gavēņa bauslis apstiprina Vecajā Derībā doto, bet paceļ to jaunā, iekšējā pat slēptā no cilvēkiem, bet atklātā Dievam, kvalitātē, parādot, kā pārvarēt grēcīguma liktos šķēršļus (skat. Mt. 6: 16-18): «Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās».

Tātad Jaunajā Derībā gavēnis tiek veikts sekojošās situācijās, lai sasniegtu šādus mērķus:

a) Jēzus Kristus gavē 40 dienas tuksnesī, pirms savas kalpošanas uzsākšanas, piedzīvojot sātana kārdināšanas (Mt. 4:2, Mk. 1:13, Lk. 4:2);

b) Kristus savā mācībā uzsver, ka ļaunos garus var izdzīt tikai ar lūgšanu un ar gavēni – pie Apskaidrošanas kalna, izdzenot dēmonu no zēna (Mt.17:21);

c) Kalna sprediķī (Mt. 6:16) Kristus norāda arī uz zināmu formālismu, kas apdraud gavēšanu. Jēzus, atklājot farizeju augstprātību, parāda, ka īstenībā viņi gavē tikai cilvēku dēļ. Vecā Derība un pats Jēzus norāda arī uz to, ka gavēnim jābūt saistītam ar tuvākmīlestības darbiem, tikai tad tas būs patiess;

d) Sekojošās Rakstu vietās – Mt. 9: 14-17; Mk. 2: 18-22; Lk. 5: 33-39 – Jēzus māca par gavēšanu: Dieva Dēla derība ir jauna Derība, kas ir kā jauns saturs, kas prasa pēc jaunām formām;

e) Ap. d. 13:2 – aprakstīts kā mācekļi lūdz un gavē, lai izprastu Dieva gribu turpmākai kalpošanai;

f) 2. Kor. 6:5, 11:27 – apustulis Pāvils apraksta savas ciešanas un daudzos upurus, kā arī gavēšanas, lai pildītu apustuļa pienākumu sludināt Dieva Vārdu pagāniem.

21. / 6. marts, piektdiena, gavēņa diena.

Visl. Timoteja, vientuļnieka Simbolēs (795). Svt. Eustāfija, Antiohijas arhibīsk. (337).

Svt. Georgija, Amastridas bīsk. (802-811).

Svtmoc. priest. Aleksandra Visļanska, Daniēla Alfjorova un Gregorija Hļebunova (1930); svtmoc. priest. Konstantīna Pjaķikrestovska, diak. Pāvila Širokogorova (1938); moc. Olgas Košeļevas (1939).

Dievmātes Kozeļščinas ikonas (1881).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Sestajā stundā: Jes. VII, 1-14. Vakara dievk.: 1. Moz. V, 32 – VI, 8. Sālam. pam. VI, 20 – VII, 1:

20 Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību!

21 Sasaisti tos kopā visiem laikiem un visām vietām savā sirdī un nēsā tos pakārtus kā plāksnīti sev kaklā!

22 Lai tie pavada tevi, kad tu ej, lai pasarga tevi, kad tu liecies dusēt, lai tie runā uz tevi, kad tu mosties.

23 Jo bauslis ir gaismeklis, un likums ir gaisma, un pārmācības sods ir dzīvības ceļš,

24 lai tu tiktu pasargāts no ļaunas sievas un no mīkstas un lokanas svešas sievietes mēles.

25 Neiekāro savā sirdī viņas skaistuma un nesapinies, un lai viņa tevi nesagūsta ar savu acu plakstu tīkliem!

26 Jo netikle gan nereti noved vīrieti līdz maizes trūkumam, bet sveša vīra sieva sagrābj savā varā visu kāda pat cildena cilvēka dārgo dzīvību.

27 Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?

28 Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?

29 Tā klājas tam, kas labinās un iet pie sava tuvāka sievas; neviens nepaliks nesodīts, kas viņu aizskar.

30 Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu,

31 jo pienākts un satverts viņš nozagto septiņkārtīgi atlīdzinās un izlietos šim nolūkam visu sava nama padomu.

32 Bet, kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis: tas savu dzīvību ved pazudināšanā.

33 Viņu piemeklēs nelaime, viņam būs negods un kauns, un no šā kauna viņš nekad vaļā netiks.

34 Jo viņas vīrā iedegušās nežēlīgās dusmas kvēlo un atriebības brīdī nevienu netaupa,

35 un neraugās ne pēc viena, kas varētu būt par samierinātāju un izlīdzinātāju, un negribēs neko no tavas puses pieņemt, pat ja tu daudz viņam gribētu dāvināt.

20. / 5. marts, ceturtdiena, stingra gavēņa diena.

Visl. Leo, Kataņas bīsk. (ap 780.). Vislīdzīgo Valaāmas mocekļu – Tita, Tihona, Gelāsija, Sergija, Varlaāma, Savvas, Konona, Silvestra, Kipriāna, Pimena, Jāņa, Samona, Jonas, Dāvida, Kornēlija, Nifonta, Afanāsija, Serapiona, Varlaāma, Afanāsija, Antonija, Lūkas, Leontija, Toma, Dionīsija, Filipa, Ignātija, Vasīlija, Pahomija, Vasīlija, Feofila, Jāņa, Feodora un Jāņa (1578).

Labt. kņ. Jaroslava Gudrā (1054). Visl. Pečoru Agafona, brīnumdarītāja, Tālajās alās (XIII-XIV). Visl.moc. Pleskavas Pečoru Kornēlija (1570). Svtmoc. Cadoka, Persijas bīsk., un ar viņu 128 moc. (342-344). Visl. Agafona, Romas pāvesta (682).

Svtmoc. priest. Nikolaja Rozova (1938).

Sestā stunda: Jes. VI, 1-12. Vakara dievk.: 1. Moz. V, 1-24.

Sālam. pam. VI, 3-20:

1 Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis,

2 tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā.

3 Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāko ar lūgšanām!

4 Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti lai nesnauž!

5 Glāb sevi kā stirna no mednieka un kā putns no putnu ķērēja rokas!

6 Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies!

7 Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu,

8 viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.

9 Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega?

10 Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu!

11 Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.

12 Nelietīgs cilvēks un ļauna nesējs staigā ar viltīgu muti,

13 māj mirkšķinādams ar acīm, dod zīmes ar kājām, rāda ar pirkstiem,

14 kāro savā sirdī nemitīgi pēc kaut kā ļauna un neganta, rada pārpratumus un nesaskaņas.

15 Tāpēc viņu skars pēkšņa pazudināšana, viņš drīz kļūs galīgi satriekts un salauzts, jo viņam nebūs ne no kurienes nekā - ne palīdzības, ne atbalsta.

16 Šīs sešas lietas Tas Kungs ienīst, un septītā Viņam ir negantība:

17 augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis,

18 sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu,

19 viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus, un tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā.

20 Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību!

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 2. Lielā gavēņa nedēļā no 2.marta līdz 8.martam:

4.marts trešdiena- 8:00 Lielā gavēņa stundas un Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģija,

18:00 Lielā pavakare ar aizlūgumu,

6.marts piektdiena- 18:00 panihida, aizlūgums par aizmigušajiem,

7.marts sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija, panihida,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums,

8.marts Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija,

17:00 vakara dievkalpojums ar Ciešanu Evaņģēlija lasījumu.

#dievkalpojumusaraksts

Pareizticības svinību svētdiena (Gavēņa 1. svētdiena)

Šajā dienā svētais Ignātijs ir teicis uzrunu Par Pareizticību, kurā paskaidro jēdziena dziļāko būtību ar vārdiem:

Pareizticības svētdienā mūsu uzdevums sākumā dabiski uzdot jautājumu: kas ir Pareizticība? Pareizticība ir patiesā, īstā Dieva zināšana un Dieva godāšana; Pareizticība ir Dieva pagodināšana Garā un Patiesībā; Pareizticība ir Dieva slavēšana ar patiesu Viņa zināšanu un paklanīšanos; Pareizticība ir cilvēka, īstena Dieva kalpa, paaugstināšana no Dieva, dāvājot viņam Vissvētā Gara svētību. Gars ir kristiešu slava. Kur nav gara, tur nav Pareizticības.

Nav Pareizticības cilvēciskajās mācībās un prātojumos, tajos valda viltus saprāts – krišanas auglis. Pareizticība ir Svētā Gara mācība, Dieva dotā cilvēku glābšanai. Kur nav patiesības, tur nav glābšanās.

„Tam, kas grib glābties, vispirms nepieciešams glabāt kafolisko ticību, ja kāds to pilnīgi un nevainojami neglabās, bez jebkādām šaubām, uz mūžiem ies bojā.”

Ļoti liels dārgums – Svētā Gara mācība! Tā ir dota Svētajos Rakstos un Pareizticīgās Baznīcas svētajā Mantojumā... Tā ir mūsu pestīšanas ķīla. Dārga, ne ar ko neaizvietojama, ne ar ko nesalīdzināma. Katram no mums ir mūsu daļa mūžībā – tik pat dārga, tik pat augstāka par jebkuru cenu ir arī mūsu svētlaimes ķīla – Svētā Gara mācība.

Lai saglabātu mums šo ķīlu, Svētā Baznīca nosauc šodien skaļi tās mācības, kurās sātana darbības ir dotas, kuras ir naida pret Dievu izteicējas, kuras apdraudot mūsu pestīšanu, laupa to mums. Kā plēsīgus vilkus, kā nāvējošās indīgas čūskas, kā zagļus un slepkavas Baznīca atmasko tās mācības, sargājot mūs no tām, un saucot atgriezties no bojāejas tos, kuri ir šo mācību savaldzināti, Baznīca nodod anatēmai šīs mācības un tos, kuri spītīgi pie tām turas.

Vārds „anatēma” nozīmē atšķiršana, atmešana. Kad Baznīca nodod kādu mācību anatēmai, tas nozīmē, ka šī mācība satur sevī Svētā Gara zaimošanu un pestīšanas dēļ to ir nepieciešams atmest un nošķirt, kā indi nošķir no ēdiena.

Kad anatēmai tiek nodots cilvēks, tas nozīmē, ka šis cilvēks ir neatgriezeniski pieņēmis Dievu zaimojošu mācību, ar to atņem pestīšanu sev un tiem tuvākajiem, kuri pieņēma viņa domas sistēmu. Kad cilvēks nolemj atmest Dievu zaimojošu mācību un pieņemt to, kuru glabā Pareizticīgā Baznīca, tad viņam, pēc Pareizticīgās Baznīcas kanoniem, ir nepieciešams nodot anatēmai viltus mācību, kuru viņš līdz šim turēja, un kura viņu veda pazudināšanā, atsvešinot no Dieva, turot naidā pret Dievu, Svētā Gara zaimošanā, kopībā ar sātanu.

Anatēmai ir Baznīcas garīgās dziedināšanas nozīme pret cilvēciskā gara slimību, kura atnes mūžīgo nāvi. To atnes visas cilvēciskās mācības, kuras ieved savu prātošanu, smeltu no bojāta saprāta, no miesiskā saprāta, no šī kritušo garu un cilvēku kopējā mantojuma… Cilvēciskā prātošana, kas ir ievesta kristīgās ticības mācībā, tiek saukta par herēzi, bet sekošana šai mācībai par ļaunticīgu (зловерие).

Apustulis pie miesīgām lietām pieskaita arī herēzes (Gal. 5:20). Tās pieder pie miesas darbiem pēc savas izcelsmes, miesiskās prātošanas, kura ir nāve, kura ir naidošanās ar Dievu, kura Dieva likumam nepakļaujas, nedz arī to spēj (skat. Rom. 8: 6,7). Tās pieder pie miesas darbiem arī pēc savām sekām. Atsvešinot cilvēcisko garu no Dieva, savienojot to ar sātana garu pēc tā galvenā grēka – Dieva zaimošanas, tie nodod viņu kaislību paverdzinātībā, kā Dieva atstātu un nodotu savai kritušajai dabai. Aptumšojusies viņu neprātīgā sirds, Apustulis saka par gudriniekiem, kuri novērsušies no patiesās Dieva atziņas, saukdami sevi par gudriem, kļuvuši ģeķi, apmainījuši Dieva patiesību pret meliem, tāpēc Dievs nodevis viņus pazemojošās kaislībās (skat. Rom. 1:21, 22, 25, 26). Par pazemojošām kaislībām tiek sauktas dažādas netiklības kaislības. Herēžu dibinātāju dzīvošana bija izvirtīga: Apolinārijs bija laulības pārkāpējs (skat. Vislīdzīgā Ēfraima Sīrieša dzīvesstāstu), Eutīhijs bija īpaši paverdzinājies naudaskārei ,

Ārijs bija neticami izvirtis ... Svētlaimīgi tie, kuri nekad nav dzirdējuši un lasījuši šos elles izvirdumus. Tos lasot, herēžu dibinātāju gara vienotība ar sātana garu kļūst acīmredzama.

Herēzes, būdamas miesiskas darbības, miesiskās prātošanas augļi, ir ļauno garu izdomātas. „Bēdziet no bezdievīgām herēzēm, saka svētais Ignātijs Dievnesējs, „tās ir sātana, ļaunuma iesācēja – čūskas izdomātas” (1. vēstule galliešiem). Par to nav ko brīnīties, jo Kritušie eņģeļi ir nonākuši no garīgās godības augstuma, tie ir krituši miesiskā prātošanā vairāk nekā cilvēki. Cilvēkiem ir iespējams pāriet no miesiskās prātošanas uz garīgo, bet kritušajiem eņģeļiem šīs iespējas nav. Cilvēki nav pakļauti tik spēcīgai miesiskās prātošanas ietekmei, kā gari, jo cilvēkos dabiskais labais nav iznīcināts. Cilvēkos labais ir sajaukts ar ļaunumu, un tāpēc ir nederīgs, bet kritušajos eņģeļos valda un darbojas tikai ļaunums. Miesiskā prātošana garu pasaulē guva visplašāko, pilno attīstību, kādu tā vien var sasniegt. Viņu galvenais grēks ir ārprātīgs naids pret Dievu, kas atklājas briesmīgā, nepārtrauktā Dieva zaimošanā. Viņi ir paaugstinājušies par Pašu Dievu, padevību Dievam, kas ir dabīga radījumam, viņi ir izmainījuši nepārtrauktā pretdarbībā, nesamierināmā naidā. No tā viņu krišana ir dziļa, un mūžīgās nāves, ar kuru tie satriekti, ievainojums ir neizdziedināms. Viņu būtiskā kaislība ir lepnība...

Ļaunie gari, saturot sevī visu grēku sakni, cenšas iesaistīt visos grēkos cilvēku ar mērķi un vēlēšanos pazudināt to. Viņi iesaista mūs dažādā izdabāšanā miesai, mantkārībā, slavaskārē, attēlojot mūsu priekšā šo kaislību priekšmetus kārdinošā gleznā. Īpaši tie cenšas ieraut mūs lepnībā, no kuras kā no augu sēklām dīgst naids pret Dievu un zaimošanas grēks, kurš sastāda visu herēžu būtību, ir pats smagākais grēks, kā tāds, kurš pēc būtības piemīt kritušajiem gariem un ir to visatšķirīgākā īpašība. Kritušie eņģeļi cenšas aizklāt visus grēkus ar pieklājīgu masku, ko Tēvu askētiskajos darbos sauc par attaisnojumu (оправдание) (Преп. Авва Дорофей. Поучение о еже не составляти свой разум ). To viņi dara ar mērķi, lai ērtāk būtu apmānīt cilvēkus, lai viņi vieglāk piekristu pieņemt grēku. Tieši tāpat tie rīkojas Dieva zaimošanas gadījumā – cenšas to apslēpt ar lielisku nosaukumu, bagātīgu daiļrunību, augstu filozofiju. Herēze ir briesmīgs ierocis garu rokās. Viņi ar tās palīdzību ir pazudinājuši veselas tautas, nemanāmi nolaupot tiem kristietību, aizvietojot kristietību ar Dievu zaimojošu mācību, izgreznojot nāvi nesošo mācību ar atturības, patiesas atjaunotas kristietības nosaukumu. Herēze ir grēks, kurš, galvenokārt, tiek darīts prātā. Šis grēks, prāta pieņemts, nododas garam, izplatās uz miesu, apgāna arī mūsu miesu, kurai ir spēja pieņemt iesvētīšanu no komunicēšanas ar Dievišķo svētību un spēja apgānīties un sagandēties, saistoties ar kritušajiem gariem. Šis grēks ir maz redzams un mazsaprotams tiem, kuri skaidri nezin kristietību un tāpēc viegli noķer savos tīklos vienkāršumu, nezināšanu, vienaldzību un virspusēju kristietības apliecināšanu. Uz laiku herēžu notverti bija vislīdzīgie Joannīkijs lielais, Jordānas Gerasims un daži citi Dieva svētie. Ja svētie vīri, kuri vadīja savu dzīvi vienīgi rūpēs par pestīšanu, nevarēja uzreiz saprast Dieva zaimošanu, ko teikt par tiem, kuri vada savu dzīvi laicīgās rūpēs, kuriem sapratne par ticību ir nepietiekama, pavisam nepietiekama? Kā ieraudzīt viņiem nāvi nesošo herēzi, kad tā viņiem stājās priekšā, izdaiļota ar gudrības, taisnuma un svētuma masku? Lūk, iemesls, kāpēc veselas cilvēku sabiedrības un veselas tautas viegli noliecās zem herēzes jūga. Šī iemesla dēļ ļoti grūti ir atgriezties no herēzes Pareizticībā, daudz grūtāk nekā no neticības un elkdievības. Herēzes, kuras ir tuvāk bezdievībai, ir vieglāk saprotamas un atmetamas, nekā herēzes, kuras mazāk attālinājušās no Pareizticības un tāpēc ir slēptākas. Romas imperators, apustuļiem līdzīgais Konstantīns Lielais rakstīja vēstuli svētajam Aleksandrijas patriarham Aleksandram, herēzes vadītāja Ārija atmaskotājam, mudinot viņu pārtraukt strīdus, kuri izjauc mieru „tukšu” vārdu dēļ. Ar šiem vārdiem, kuri nosaukti par „tukšiem”, tika noliegta Kunga Jēzus Kristus Dievišķā daba, tika iznīcināta Kristietība . Viņa nesaprašana ar svētā vīra, uzticīgā labā godātāja, bija apmānīta ar viņam neaptveramu herēzes viltību.

Herēze, kas ir smags nāves grēks, ārstējas ātri un izšķiroši, kā prāta grēks, ar patiesu un no visas sirds tās nodošanu anatēmai. Svētais Jānis Pakāpnieks teica: „Svētā biedrotā Baznīca pieņem herētiķus tad, kad viņi patiesi nodod anatēmai savu herēzi un tūliņ dod viņiem iespēju saņemt Svētos Noslēpumus. Bet netiklības grēkā kritušajiem, kaut arī viņi izsūdzētu un pārtrauktu savu grēku, pēc Apustuliskajiem noteikumiem nosaka daudzu gadu atšķiršanu no Svētajiem Noslēpumiem.” (Laodīkejas Koncils, 6. noteikums ). Iespaids, ko radījis miesas grēks, paliek cilvēkā arī pēc grēka izsūdzēšanas un pēc tā pārtraukšanas, bet herēzes radītais iespaids tiek iznīcināts uzreiz pēc tās nobeigšanas. Patiesa un izšķiroša herēzes nodošana anatēmai ir dziedināšanas līdzeklis, kas galīgi un pilnīgi atbrīvo dvēseli no herēzes. Bez šī līdzekļa Dieva zaimošanas inde paliek cilvēka garā un nepārtrauc to svārstīt ar nesapratni un šaubām, ko rada neiznīcinātā līdzjušana herēzei, paliek nodomi, kas saceļas pret Kristus prātu (skat. 2. Kor. 10:5), apgrūtina tā pestīšanu, kurš ir viņu apsēsts, kurš ir apsēsts ar nepakļāvību un pretošanos Kristum, kurš paliek saiknē ar sātanu. Dziedināšanu ar anatēmu svētā Baznīca vienmēr uzskatīja par nepieciešamu pret briesmīgo herēzes slimību. Mūsu gara šķīstīšanai un dvēseles glābšanai nepieciešams kopā ar Baznīcu pilnībā noliegt un atstumt jebkuru nepareizu prātošanu un spriedelēšanu, lai stāvētu Dieva patiesībā, kas viena nodrošina pareizu Dieva zināšanu un kalpošanu Viņam. Herēžu noliegšana dos mums gara brīvību, vieglumu, spēku, kas liecina par Baznīcas darbības pareizumu.

Dievišķā Patiesība kļuva par Cilvēku, lai caur sevi mūs glābtu, kas bijām pazuduši caur nāvējošās nepatiesības pieņemšanu un savienošanos ar to. „Ja jūs paliksiet Manos vārdos, patiesi būsiet Mani mācekļi un atzīsiet Patiesību un Patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31,32), tā mūs māca pati Patiesība, un dod tādu apsolījumu, ja mēs pieņemsim Viņas mācību un paliksim Tai uzticīgi. Kristus mācībai uzticīgs var palikt tikai tas, kurš stingri atmetīs un vienmēr atmetīs visas ļauno garu un cilvēku izdomātās un izdomājamās mācības, kuras ir naidīgas Kristus mācībai, Dieva mācībai, kuras apdraud tās veselumu un neaizskaramību. Neaizskaramībā un pilnībā Dieva atklātā mācība tiek glabāta vienīgi un tikai Austrumu Pareizticīgajā Baznīcā .

16. /1. marts, svētdiena

Lielā gavēņa 1. svētdiena. Pareizticības svinības. 5. balss.

Moc. priest. Pamfila, diak. Valenta, Pāvila, Porfīrija, Seleukija, Teodūla, Juliāna, Samuēla, Elijas, Daniēla, Jeremijas un Jesajas (307-309). Svt., Maskavas Makārija (1926).

Persijas mocekļu, kuru svētās relikvijas atdusas Martiropolē (IV). Visl. Marūfa, Mezopotāmijas (Martiropoles) bīsk. (422).

Svtmoc. Pētera Uspenska priestera (1938).

Dievmātes Kipras ikonas Maskavas apgabala Stromiņas ciemā (pārejošas svinības Lielā gavēņa 1. svētdienā).

Svt. Vasīlija Lielā liturģija.

Pēc liturģijas kalpo aizlūguma dziedājumu par godu Pareizticības svinībām.

Rīt. – 5. Ev. Lk. 113. lekc. XXIV, 12-35. Lit. – Ebr. 329. lekc. (no vidus) XI, 24-26, 32 – XII, 2.

Jņ. 5. lekc. I, 43-51:

43 Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrod Filipu un viņam saka: "Seko Man!"

44 Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas.

45 Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: "Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu."

46 Nātānaēls viņam sacīja: "Vai no Nacaretes var nākt kas labs?" Filips viņam atbild: "Nāc un redzi!"

47 Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: "Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!"

48 Nātānaēls sacīja Viņam: "Kā Tu mani pazīsti?" Jēzus atbildēja viņam: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju."

49 Nātānaēls atbildēja Viņam: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"

50 Jēzus viņam atbildēja: "Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.

51 Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu."

15. / 28. februāris, sestdiena, gavēņa diena.

Lielmoc. Feodora Tīrona (ap. 306.) (pārejošas svinības Lielā gavēņa 1. nedēļas sestdienā).Ap. Onisima no 70 ap. (ap 109.).

Visl. Pafnutija, Pečoru vientuļnieka, Tālajās alās (XIII). Visl. Pafnutija un viņa meitas visl. Eufrosīnijas (V). Visl. Eusēvija, Sīrijas tuksneša iemītnieka (430-440).

Svtmoc. priest. Mihaila Pjatajeva un Jāņa Kuminova (1930); svtmoc. priest. Nikolaja Morkovina, Aleksija Ņikitska, Aleksija Smirnova, diak. Simeona Kuļjamina, visl.moc. Pāvila Kozlova un visl.moc. Sofijas Seļiverstovas (1938).

Dievmātes Viļņas ikonas (atnešana Viļņā 1495. g.) un Dalmācijas ikonas (1646).Svt. Jāņa Zeltamutes Dievišķā liturģija.

Rīt. – Dievmātei: Lk. 4. lekc. I, 39-49, 56 vai svt.: Jņ. 36. lekc. X, 9-16. Lit. - Ebr. 303. lekc. I, 1-12. Mk. 10. lekc. II, 23 – III, 5:

23 Un notika, Viņam sabatā pa labību ejot, Viņa mācekļi, pa ceļu iedami, sāka plūkt vārpas.

24 Un farizeji Viņam sacīja: "Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav ļauts?"

25 Un Viņš uz tiem saka: "Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņu spieda trūkums un tas bija izsalcis pats un tie, kas bija pie viņa?

26 Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nav atļauts - kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija."

27 Un Viņš uz tiem sacīja: "Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.

28 Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu."

1 Un Viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.

2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.

3 Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: "Nāc te šurp!"

4 Un Viņš uz tiem saka: "Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?" Bet tie cieta klusu.

5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.

14. / 27. februāris, piektdiena, gavēņa diena.

Visl. Auksentija (ap 470.). Ap. pielīdzināmā slāvu mācītāja Kirila (869).

Visl. Īzakija, Pečoru vientuļnieka, Tuvajās alās (ap 1090.). 12 grieķu, Kijevas Pečoru Lavras Dievmātes Aizmigšanas katedrāles cēlēju (XI). Labt. Čerņigovas kņ. Mihaila un viņa bajāra Feodora sv. relikviju pārnešana (1578). Visl. Mārona, Sīrijas tuksneša vientuļnieka (IV). Svt. Ābramija, Karijas bīsk. (ap 423.). Visl. Ilariona Gruzīna, Svētkalnieša (1864) (Gruz.).

Svtmoc. priestera Pāvila Dernova un viņa dēlu mocekļu Borisa, Grigorija un Simeona (1918); svtmoc. Onisima, Tulas bīsk. (1937); svtmoc. diak. Trifona Rodoņežska (1938).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu Dievišķā liturģija.

Pēc aizamvona lūgšanas – kanons lielmoc. Teodoram Tīronam un koļivas iesvētīšana.

Sestā stunda: Jes. III, 1-14.

Vakara dievk.: Sālam. pam. III, 19-34:

1. Moz. II, 20 – III,20:

20 Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu.

21 Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu.

22 Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka.

23 Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.

24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."

25 Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.

1 Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?"

2 Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā,

3 bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit."

4 Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit,

5 bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu."

6 Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.

7 Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus.

8 Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā.

9 Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: "Kur tu esi?"

10 Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos."

11 Bet Viņš sacīja: "Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?"

12 Un cilvēks sacīja: "Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu."

13 Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: "Ko tu esi darījusi?" Un sieva sacīja: "Čūska mani pievīla, un es ēdu."

14 Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: "Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas.

15 Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī."

16 Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi."

17 Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas.

18 Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt.

19 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties."

20 Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu: Ieva, jo viņa ir visu dzīvo māte.

Lielā pavakare ar Lielā grēku nožēlas kanona 4.daļu Lielā gavēņa 1.nedēļas ceturtdienas vaka8

Lielā grēku nožēlas kanona 1.irmoss

13. / 26. februāris, ceturtdiena, stingrā gavēņa diena.

Visl. Martiniāna (V). Svt. Serafima (Soboļeva), Bogučaras arhibīsk. (1950).

Visl. Zojas un Fotīnijas (Svetlanas) (V). Visl. Eulogija, Aleksandrijas arhibīsk. (607-608). Visl. Stefana, sv. mūka kārtā Simeona, Serbijas ķeizara, Mirrutecinošā (1200). Omskas metropolijas svēto kopēja godināšana.

Svtmoc. priest. Vasīlija Triumfova un Gabriēla Preobraženska (1919); svtmoc. Silvestra, Omskas arhibīsk. (1920); svtmoc. priest. Zosimas Trubačova, Nikolaja Dobroļubova, Vasīlija Gorbačova, Jāņa Pokrovska, Leontija Grimaļska, Vladimira Pokrovska, Parfēnija Gruzinova, Jāņa Kalabuhova, Jāņa Kosinska, Mihaila Popova un diakona Jevgēņija Nikoļska, visl.moc. Annas Korņejevas, Veras Morozovas un Irīnas Hvostovas, moc. Pāvila Sokolova (1938).

Sestā stunda: Jes. II, 11-21.

Vakara dievk.: Sālam. pam. III, 1-18.

1. Moz. II, 4-19:

4 Šis ir stāsts par debesīm un zemi, kad tās tapa radītas. Laikā, kad Dievs Tas Kungs zemi un debesis radīja,

5 zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs Tas Kungs vēl nebija licis lietum līt pār zemi, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu.

6 Tad avotu ūdeņi cēlās no zemes un apūdeņoja visu zemes virsu.

7 Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.

8 Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.

9 Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.

10 Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu; un no turienes tā dalījās četrās galvenās straumēs:

11 vienas vārds ir Pišona, tā plūst apkārt visai Havilas zemei, kur ir zelts.

12 Un šīs zemes zelts ir labs. Tur ir arī aromātiski sveķi un onikss.

13 Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt visai Kuša zemei.

14 Bet trešās upes vārds ir Hidekela, tā plūst austrumos no Asuras. Ceturtās upes vārds ir Eifrata.

15 Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.

16 Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd,

17 bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi."

18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."

19 Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds.

Lielās pavakares tropāri

12. / 25. februāris, trešdiena, stingrā gavēņa diena.

Dievmātes Ibērijas ikonas piemiņa. Svt. Melētija, Antiohijas arhibīsk. (381). Svt. Aleksija, Maskavas un visas Krievzemes metr., brīnumdarītāja (1378). Svt. Melētija, Harkovas arhibīsk. (1840).

Visl. Marijas, kas nesusi vārdu Marīns, un viņas tēva, mūka Eugēnija (VI). Svt. Antonija, Konstantinopoles patriarha (895). Visl. Ipsenas Melētija (XIX).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Sestā stunda: Jes. II, 3-11. Vakara dievk.: 1. Moz. I, 24 – II, 3;

Sālam. pam. II, 1-22:

1 Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to,

2 lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi,

3 un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos,

4 ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām,

5 tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu.

6 Jo Tas Kungs piešķir gudrību, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.

7 Viņš liek vaļsirdīgajam piedzīvot izdošanos un ņem Savā aizvējā tiklos,

8 un pasargā tos, kas dara pareizi, un paglabā neskartus Savu svēto ceļus.

9 Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu.

10 Jo gudrība ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos.

11 Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs,

12 lai tu nenokļūtu uz ļaunu ļaužu ceļa un neatrastos neprātīgu pļāpātāju vidū,

13 kas atstāj īsteno ceļu un iet pa tumsas tekām,

14 kas priecājas ļaunu darīt un gavilē par viltību,

15 kas virza greizi savu ceļu un noiet galīgi neceļā, -

16 lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas svešinieces varā, kas maigus vārdus pauž

17 un atstāj savu jaunības draugu, un aizmirst savu Dieva priekšā slēgto derību.

18 Jo viss viņas nams noliecas nāvei pretī un viņas pašas soļi tuvojas viņai jau zudušo soļiem,

19 neviens, kas pie viņas iegriežas, neatnāk atpakaļ un neatgūst dzīvības ceļu.

20 Lai tu ietu pa labu ļaužu ceļu un paliktu uz taisnīgo stigas,

21 jo taisnīgie apdzīvos zemi un sirdsskaidrie paliks tajā,

22 bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti, un Dieva vārda nonicinātāji tiks no turienes izskausti.

11. / 24. februāris, otrdiena, stingrā gavēņa diena.

Svtmoc. Vlasija, Sevastijas bīsk. (ap 316.). Labt. kņ. Vsevoloda, sv. kristībā Gabriēla, Pleskavas kņ., brīnumdarītāja (1138). Visl. Priluckas, Vologdas Dimitrija (1392).

Taisnās Feodoras, Grieķijas imperatores, kura atjaunoja svēto ikonu godināšanu (ap 867.).

Sestā stunda: Jes. I, 19 – II, 3. Vakara dievk.: 1. Moz. I, 14-23; Sālam. pam. I, 20-33:

20 Bet īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij;

21 tā sauc pie ieejām vārtos, vērsdamās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā:

22 "Cik ilgi jūs, nejēgas, mīlēsit vieglprātību, cik ilgi zobgaļiem patiks visu apsmiet un ģeķi ienīdēs atzīšanu?

23 Veltījiet labāk savu uzmanību manai pārmācībai! Redzi, es gribu jums izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus.

24 Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis,

25 un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par manu pārmācību,

26 tad es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties,

27 un, kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss un kad jūs vispār pārņems likstas un bēdas,

28 tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs.

29 Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā,

30 ka viņi negribēja manu padomu un nonicināja manu pārmācību;

31 tad lai nu viņi bauda no sava ceļa augļiem un lai atēdas paši sava padoma.

32 Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un ģeķus pazudina viņu pašu pārgalvība.

33 Bet, kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes."

10. / 23. februāris, pirmdiena

Lielā gavēņa 1. nedēļa.

Lielā gavēņa pirmās nedēļas pirmdienā, otrdienā, trešdienā un ceturtdienā lielajā pavakara dievkalpojumā pēc vakara dievkalpojuma lasa visl. Krētas Andreja Lielo Grēknožēlas kanonu.

Svtmoc. Harlampija un ar viņu moc. Porfīrija, Baptosa un trīs mocekļu siev. (202).

Labt. Novgorodas kņ. Annas (1050). Visl. Pečoru Prohora, Tuvajās alās (1107). Visl. Korjažemas, Vologdas Longīna (1540). Sv. Gaļinas (III). Moc. jaunavu Eunātas, Valentīnas un Paulas (308).

Svtmoc. priest. Konstantīna Verecka (1918); svtmoc. priest. Pētera Grudinska un Valeriāna Novicka (1930).

Dievmātes ikonas «Ugunīgā» (gr. Areovindus).

Vakara dievk.: 1. Moz. I, 1-13; Sālam. pam. I, 1-20.

Sestā stunda: Jes. I, 1-20:

1 Parādības par Jūdu un Jeruzālemi, ko Jesaja, Amoca dēls, redzēja Jūdas ķēniņu Usijas, Jotāma, Ahasa un Hiskijas valdīšanas laikā.

2 Klausaities, debesis, un ņem vērā, zeme, jo Tas Kungs runā: "Es uzaudzināju bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā, bet viņi atkrita no Manis.

3 Vērsis pazīst savu īpašnieku un ēzelis sava kunga sili, bet Israēls tādas lietas nepazīst, Manai tautai nav par to nekādas izpratnes!"

4 Bēdas šai grēcīgajai tautai, tautai, kas smagi noziegusies, šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem! Viņi ir atstājuši To Kungu un atmetuši Israēla Svēto un no Viņa novērsušies!

5 Pa kādu vietu jūs vēl vairāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja.

6 No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti;

7 jūsu zeme ir kļuvusi par tuksnesi, jūsu pilsētas ar uguni nodedzinātas, jūsu tīrumos svešinieki apēd to augļus jūsu acu priekšā. Jā, tiešām, izkaltusi kailatne ir viscaur un pie tam kā svešu ļaužu postījumu sekas.

8 Pāri palikusi ir tikai Ciānas meita kā būdiņa vīna dārzā, kā sarga mājiņa sakņu dārzā, kā no visām pusēm ieslēgts sarga tornis.

9 Ja Tas Kungs Cebaots nebūtu mums saglabājis šo mazo atlikumu, mēs būtu kā Sodoma, mēs līdzinātos Gomorai.

10 Klausaities Tā Kunga vārdus, jūs Sodomas valdnieki, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta!

11 "Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?" saka Tas Kungs. "Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis.

12 Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?

13 Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas!

14 Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami!

15 Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm.

16 Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt!

17 Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!

18 Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.

19 Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību.

20 Bet, ja jūs pretosities un nepaklausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo Tā Kunga mute to runājusi!"

Aizlūguma fragments

9. / 22. februāris, svētdiena

Piena ēšanas beigu svētdiena. Ādama izdzīšanas atcere. Piedošanas svētdiena. 4. balss.

Evaņģēlija lasījums.

9. / 22. februāris, svētdiena

Piena ēšanas beigu svētdiena. Ādama izdzīšanas atcere. Piedošanas svētdiena. 4. balss.

Apustuļu lasījums.

9. / 22. februāris, svētdiena

Piena ēšanas beigu svētdiena. Ādama izdzīšanas atcere. Piedošanas svētdiena. 4. balss.

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 1. Lielā gavēņa nedēļā no 23.februāra līdz 1.martam:

23.februāris pirmdiena- 18:00 Lielā pavakare ar Grēku nožēlas kanona 1.daļu,

24.februāris otrdiena- 18:00 Lielā pavakare ar Grēku nožēlas kanona 2.daļu,

25.februāris trešdiena- 8:00 Lielā gavēņa stundas un Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģija,

18:00 Lielā pavakare ar Grēku nožēlas kanona 3.daļu,

26.februāris ceturtdiena- 18:00 Lielā pavakare ar Grēku nožēlas kanona 4.daļu,

27.februāris piektdiena- 18:00 Lielā pavakare,

28.februāris sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums,

1.marts Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija, Pareizticības svinības,

17:00 vakara dievkalpojums ar Ciešanu Evaņģēlija lasījumu (Pasija).

#dievkalpojumusaraksts

9. / 22. februāris, svētdiena

Piena ēšanas beigu svētdiena. Ādama izdzīšanas atcere. Piedošanas svētdiena. 4. balss.

Diena pirms Lielā gavēņa sākuma.

Šajā svētdienā pēc vakara dievkalpojuma tiek kalpota piedošanas kārta.

Moc. Nikifora, Sīrijas Antiohijā (ap 257.). Svt. Inokentija, Irkutskas bīsk. (1731), sv. relikviju iegūšana (1805). Svt. Tihona, Maskavas un visas Krievzemes patriarha, sv. relikviju iegūšana (1992).

Visl. Pečoru Pankrātija, Tālajās alās (XIII). Visl. Važeozeras Nikifora (1557) un Genādija (ap 1516.). Svtmoc. Markella, Sikelijas (Sicīlijas) bīsk., Filagrija, Kipras bīsk., un Pankrātija, Tauromēnijas bīsk. (I).

Svtmoc. priest. Vasīlija Izmailova (1930); svtmoc. priest. Jāņa Frjazinova (1938).

Rīt. – 4. Ev. Lk. 112. lekc. XXIV, 1-12.

Lit. – Rom. 112. lekc. XIII, 11 – XIV, 4.

Mt. 17. lekc. VI, 14-21:

14 Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.

15 Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.

16 Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.

17 Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu,

18 ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.

19 Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.

20 Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.

21 Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.

8. / 21. februāris, sestdiena

Visu vislīdzīgo tēvu, kas garīgā varoņdarbā atspīdējuši (pārejošas svinības piena ēdienu nedēļā).

Lielmoc. Feodora Stratilata, Hēraklejā (319). Prav. Zaharija Sirpjredzētāja (no 12 Vecās Derības praviešiem) (ap 520. g. pirms Kr. Piedz.).

Svt. Savvas II, Serbijas arhibīsk. (1269).

Svtmoc. priest. Simeona Kuļgavca, Andreja Dobriņina, Sergija Ļubomudrova un Pētera Markova (1938); svtmoc. priest. Aleksandra Abisova (1942).

Rom. 115. lekc. XIV, 19-26. Mt. 16. lekc. VI, 1-13.

Visl.: Gal. 213. lekc. V, 22 – VI, 2. Mt. 43. lekc. XI, 27-30:

27 Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.

28 Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

29 Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

30 Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla."

6. / 19. februāris, ceturtdiena

Kunga Pretīmņemšanas svētku atsvēte.

Visl. Bukola (Vukola), Smirnas bīsk. (ap 100.).

Visl. Barsanufija Lielā un Jāņa Pravieša (VI). Svt. Fotija, Konstantinopoles patriarha (891). Moc. jaunavas Dorotejas un ar viņu moc. māsu Kristīnes un Kallistas, kā arī moc. Feofila (288-300). Moc. Emesas Juliāna (312). Moc. jaunavas Faustas un moc. Evilāsija un Maksima (305-311). Moc. jaunavas Martas, Marijas un viņu brāļa visl.moc. pusaudža Likariona. Visl. Mgviamas Šio (VI) (Gruz.) (pārejošas svinības piena ēdienu nedēļas ceturtdienā).

Svtmoc. priest. Dimitrija Roždestvenska un moc. Anatolija Roždestvenska (1921); svtmoc. priest. Vasīlija Nadežņina, Maskavā (1930); svtmoc. priest. Aleksandra Telemakova (1938).

Jūd. 78. lekc. I, 11-25.

Lk. 110. lekc. XXIII, 1-34, 44-56:

1 Un viss Viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta

2 un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš."

3 Un Pilāts Viņam jautāja, sacīdams: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Un Viņš atbildēdams tam sacīja: "Tu to saki."

4 Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: "Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu."

5 Un tie viņam uzmācās un sacīja: "Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei."

6 Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas.

7 Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē.

8 Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.

9 Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja. Bet Viņš tam nekā neatbildēja.

10 Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu ļoti apsūdzēja.

11 Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja un, apvilkuši Tam krāšņu tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta.

12 Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā.

13 Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis,

14 tiem sacīja: "Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat;

15 un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.

16 Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."

17 Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.

18 Bet viss pulks brēca un sacīja: "Nost ar šo, - un: atlaid mums Barabu!"

19 Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.

20 Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist.

21 Bet tie sauca un sacīja: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!"

22 Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."

23 Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja.

24 Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos.

25 Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai.

26 Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ.

27 Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja.

28 Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem.

29 Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas.

30 Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, - un uz pakalniem: apklājiet mūs!

31 Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?"

32 Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.

33 Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.

34 Bet Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

35 Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: "Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais."

36 Un arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa

37 un sacīja: "Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!"

38 Un virs Viņa bija uzraksts: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ.

39 Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!"

40 Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!

41 Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis."

42 Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"

43 Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."

44 Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.

45 Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu.

46 Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira.

47 Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks."

48 Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.

49 Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.

50 Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs -

51 šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai, no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, -

52 šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas

53 un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.

54 Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.

55 Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas.

56 Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.

5. / 18. februāris, trešdiena

Moc. Agafijas (251). Svt. Feodosija, Čerņigovas arhibīsk. (1696).

Moc. Teodūlijas un moc. Hellādija, Makārija un Evagrija (ap 304.).

Visl.moc. Aleksandras Kasparovas, moc. Mihaila Ameļuškina (1942).

Dievmātes Jeļeckas Čerņigovas (1060), Sicīlijas jeb Divnogorskas (1092) ikonu un Dievmātes ikonas «Bojā gājušo Atradēja».

Liturģija nav paredzēta.

Sestā stunda: Joēla II, 12-26.

Vakara dievk.: Joēla 1,2-20:

2 Uzklausiet to jūs, vecākie, un pārdomājiet uzmanīgi arī jūs, visi pārējie zemes iedzīvotāji! Vai kaut kas līdzīgs ir jebkad noticis jūsu laikā vai jūsu tēvu dienās?

3 Stāstiet par to saviem bērniem un lieciet, lai jūsu bērni to stāsta tālāk saviem bērniem un viņu bērni atkal nākamai paaudzei!

4 Kas palika pāri cirmeņiem, to aprija siseņi, ko atstāja neskartu siseņi, to nograuza vaboles, un, kas paglābās no vabolēm, to apēda tārpi.

5 Uzmostieties, dzērāji, un raudiet! Vaimanājiet, vīna cienītāji, jaunā vīna dēļ, jo tas gājis zudumā jūsu mutei!

6 Varena un savā daudzumā neaptverama tauta brūk virsū manai zemei. Tai ir zobi kā lauvam un dzerokļi kā lauvas mātei.

7 Tā ir padarījusi manus vīnadārzus plikus un kailus un iznīcinājusi manus vīģes kokus, tiem apēzdama lapas un nograuzdama mizu. Liela daļa koku nolūzuši, pārējiem atlikuši tikai to kailie, apgrauztie zari.

8 Vaidi un vaimanā kā jaunava, kas tērpusies sēru drēbēs sava jaunības drauga dēļ!

9 Jo ēdamie un dzeramie upuri Tā Kunga namā vairs nenotiek, un priesteri, Tā Kunga kalpi, sēro.

10 Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi.

11 Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma.

12 Vīnakoks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis.

13 Apvelciet sēru drēbes, apjozieties un skumstiet, priesteri, šņukstiet skaļā balsī, jūs altāra kalpi! Ejiet un guliet cauru nakti, ielīduši sēru maisos, jo ēdamie un slakāmie upuri vairs nenotiek jūsu Dieva namā.

14 Izsludiniet svēto gavēni, sasauciet visu draudzi! Izsludiniet grēku nožēlas dienu! Sapulciniet tautas vecākos un visus zemes iedzīvotājus Tā Kunga, jūsu Dieva, namā un piesauciet To Kungu jo skaļā balsī.

15 Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati Tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visuvarenā sūtīta.

16 Vai nav aizrauta projām barība mums mūsu pašu acu priekšā, un vai prieks un līksmība nav galīgi atstājuši Tā Kunga, mūsu Dieva, namu?

17 Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam.

18 Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst.

19 Tevi, Kungs, es piesaucu, jo karstuma svelme ir izdedzinājusi klajumos ganības un uguns aprijusi visus kokus laukā.

20 Pat zvēri laukā Tevi piesauc, jo izžuvuši ir ūdens avoti un dedzinātāja svelme ir aprijusi klajumu ganības!

Gavēņa Triodiones, kura jau šajā nedēļā ir iesākusies, atklātie pamatprincipi dod iespēju atrisināt savas garīgās dzīves, attiecību ar Dievu un sabiedrības problēmas, kuru pozitīvu risinājumu mēs neatrodam mūsdienu piedāvājumu klāstā. Trīsdziesme satur ikgadējā 40 dienu gara gavēņa, neskaitot sagatavošanas un Ciešanu nedēļas, dievkalpojumu tekstus, kuri atklāj kristīgās garīgās dzīves pamatlikumus un būtību, kas mūsdienās pat kristiešu vidū ne vienmēr ir pietiekami apzināti. Bet bez to apzināšanas un pildīšanas nav iespējama kvalitatīva garīgā dzīve, kuras mērķis ir savienošanās ar Dievu – visa labā Avotu.

Lielā gavēņa Triodione ir Pareizticīgās Baznīcas dievkalpojuma grāmata, kura satur dievkalpojuma tekstus: kanonus, stihiras, tropārus, sedalenus, Svēto Rakstu izvēlētos fragmentus, sinaksārus – dienas pamācības, praktiskos garīgos un dievkalpojuma kārtības norādījumus tekošajai dienai un visam gavēnim . Triodione ir grieķu valodas saliktenis, kuru latviski varētu tulkot kā Trīsdziesme. Nosaukums norāda uz vienu no galvenajām gavēņa dievkalpojuma sastāvdaļām – kanonu, kurš sastāv no 9 Bībeles dziesmām – 9 Jaunās un Vecās Derības Svēto Rakstu izvēlētiem fragmentiem, ar kuru pantiem tiek savienoti katrai gavēņa dienai veltīto tropāru – īsu dažāda rakstura lūgšanu, pārdomu un nopūtu – kopums. Svēto Rakstu fragmenti, kuri paši par sevi ir pamācoši, nemainās, bet tropāri ir Svēto Tēvu īpaši sacerēti katrai gavēņa dienai, atbilstoši tās galvenajam garīgajam un vēsturiskajam aspektam, kuru izpētei tika veltīts šis pētījums.

Gavēņa nedēļas dienu kanona trīs dziesmu tropāri sastāda galveno šo dienu dievkalpojuma materiāla daļu no Triodiones un galveno to garīgo, tikumisko un didaktisko, kā arī vēsturisko būtību, kuras bagātības, noderīguma un pat nepieciešamības atklāšana ir atspoguļota pētījumā.

Problēma mūsdienās ir tā, ka ticīgie neapzinās visu Triodiones mācības palīdzošo bagātību, ka Triodione palīdz izprast garīgās dzīves pamatprincipus un dzīvot tos baznīciski – caur dievkalpojumiem, sakramentiem. Šīs mācības nezināšana un neizpratne kristiešu vidū nedod iespēju sasniegt personīgajā garīgajā dzīvē tās piedāvātās kvalitātes. Triodiones poētisko tekstu satura uztverei bieži vien nepietiek tikai ar uzklausīšanu dievkalpojumā, šīs problēmas risināšanā varētu palīdzēt Trīsdziesmes saturu un būtību popularizējoši teoloģiski pētnieciski darbi, uz ko pretendē dotais pētījums (vienīgais zināmais Triodiones tulkojums latviešu valodā ir veikts un izdots ievērojami saīsinātā variantā Rīgā 1899. gadā, gotu šriftā, novecojušā latviešu valodā, netulkojot no Baznīcas slāvu valodas visus Tipikona norādījumus).

4. / 17. februāris, otrdiena

Visl. Pelusiotas Izidora (ap 436.-440.). Labt. Vladimiras lielkņ. Georgija (Jurija), Vsevoloda dēla (1238). Visl. Novoezeras Kirila, Novgorodā (1532).

Visl. Pečengas, Vologdas Ābramija un Koprija (ap 1485.). Moc. Hiadora (III). Svtmoc. Ābramija, Arbelas bīsk. (ap 344.-347.). Visl. Nikolaja apl., Studijas igumena (868).

Svtmoc. Mefodija, Petropavlovas bīsk. (1921); svtmoc. priest. Jevstafija (Eustāfija) Sokoļska, Jāņa Artoboļevska, Aleksandra Minervina, Sergija Solovjova, Jāņa Aļeskovska, Aleksandra Sokolova, Nikolaja Kandaurova, Aleksija Kņjažeska, Nikolaja Goliševa, Aleksija Šarova, Aleksandra Pokrovska, Arkādija Lobcova, Borisa Nazarova, Mihaila Ribina, Nikolaja Pospelova, Aleksija Ļebedeva, Andreja Bednova, Dimitrija Kedrolivanska, Jāņa Tihomirova, Pētera Sokolova, visl.moc. Serafima Vavilova, Feodosija Bobkova, visl.moc. Rafaēlas Višņakovas, Annas Jefremovas, Marijas Vinogradovas, Katrīnas Dekaļinas un moc. Jāņa Šuvalova, Vasīlija Ivanova, Dimitrija Iļjinska, Feodora Paļškova un Dimitrija Kazamacka (1938).

Jūd. 77. lekc. I, 1-10.

Lk. 109. lekc. XXII, 39-42, 45 – XXIII, 1:

39 Un izgājis Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi.

40 Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: "Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā."

41 Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu

42 un sacīja: "Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!"

43 Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.

44 Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.

45 Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.

46 Un Viņš tiem sacīja: "Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!"

47 Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmit, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu.

48 Bet Jēzus viņam sacīja: "Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?"

49 Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas notiek, Viņam sacīja: "Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?"

50 Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.

51 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Diezgan! Pietiek." Un Viņš aizskāra viņa ausi un to dziedināja.

52 Un Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un Tempļa virsniekiem un vecajiem, kas pret Viņu bija sapulcējušies: "Jūs esat izgājuši kā pret slepkavu ar zobeniem un nūjām!

53 Es esmu bijis ik dienas pie jums Templī, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara."

54 Un tie Viņu saņēma un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes.

55 Un, kad tie uguni bija sakūruši pagalma vidū un kopā sasēdušies, Pēteris apsēdās pie viņiem.

56 Un kāda kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja viņu un sacīja: "Šis arī bija pie Viņa."

57 Bet tas Viņu aizliedza, sacīdams: "Sieva, es Viņu nepazīstu."

58 Un pēc maza brīža vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: "Arī tu esi no viņiem." Bet Pēteris sacīja: "Cilvēk, es neesmu."

59 Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: "Patiesi, arī šis ir bijis pie Viņa, jo tas arī ir galilietis."

60 Bet Pēteris sacīja: "Cilvēk, es nezinu, ko tu runā." Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja.

61 Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu, ko Tas viņam bija sacījis: "Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi."

62 Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.

63 Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita Viņu.

64 Un tie aizklāja Viņa seju un sita Viņu vaigā un Viņam vaicāja, sacīdami: "Pravieto, kas Tevi sitis?"

65 Arī daudz citu lamu tie Viņam sacīja zaimodami.

66 Un, kad gaisma ausa, tad tautas vecaji sapulcējās un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie veda Viņu augstās tiesas priekšā

67 un sacīja: "Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to." Bet Viņš tiem sacīja: "Ja Es jums saku, jūs neticat.

68 Bet, ja Es jautāju, tad jūs Man neatbildat.

69 Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie visuspēcīgā Dieva labās rokas."

70 Tad visi sacīja: "Tātad Tu esi Dieva Dēls?" Un Viņš tiem sacīja: "Jūs sakāt, ka Es tas esmu."

71 Un tie sacīja: "Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes."

Dievišķā Liturģija Tā Kunga Pretīmņemšanas Svētkos

Svētais Teofans Vientuļnieks: pārdomas katrai gada dienai

( 1. Kor. 8:8–9, 2 ; Mt. 25:31–46 ). Briesmīgā tiesa! Tiesnesis nāk uz mākoņiem, ko ieskauj neskaitāms debesu, bezmiesīgo spēku pulks. Taures skan visās zemes malās un uzmodina mirušos. Uzceltie plūst pulkiem uz nolikto vietu, pie Tiesneša troņa, jau paredzot, kāds spriedums skanēs viņu ausīs. Jo katra darbi būs ierakstīti viņos, un viņu izskats atbildīs viņu darbiem un morālei. Labo un kreiso atdalīšana notiks pati no sevis. Visbeidzot, viss jau ir noteikts. Iestājās dziļš klusums. Vēl viens brīdis – un atskan Tiesneša izšķirošais spriedums – vieniem: "Nāciet", citiem: "Ejiet prom." – Apžēlojies par mums, Kungs, apžēlojies par mums! Lai Tava žēlsirdība, Kungs, ir pār mums! – bet tad būs par vēlu tā saukt. Tagad mums jārūpējas par to, lai nomazgātu no savas dabas uz tās rakstītās zīmes, kas mums ir nelabvēlīgas. Tad mēs būtu gatavi liet asaru upes, lai šķīstītos; bet tam nebūs jēgas. Raudāsim tagad, ja ne ar asaru upēm, tad ar straumēm; ja ne ar straumēm, tad ar lietus lāsēm; ja neko no tā neatradīsim, būsim nožēlas pilni savās sirdīs un, atzīstoties Kungam savos grēkos, lūgsim Viņu mums piedošanu, solīdami nekad vairs Viņu neapvainot, pārkāpjot Viņa baušļus, – un tad dedzīgi uzticīgi pildīsim šādu solījumu.

Kunga Pretīmņemšana. Kunga Pretīmņemšanā mēs redzam, no vienas puses, taisno cilvēku, kurš cer uz pestīšanu nevis sevī – Simeonu –, un stingru gavēni un lūgšanas, ko iedvesmo ticība – Annu; no otras puses, dziļu, visaptverošu un nelokāmu šķīstību – Dievmāti Jaunavu; un pazemīgu, klusu pakļaušanos un uzticību Dieva gribai – Jāzepu Saderināto. Pārnesiet visas šīs garīgās noskaņas savā sirdī, un jūs satiksiet Kungu nevis kā vienkārši atnestu, bet gan kā Viņu pašu nākam pie jums. Jūs Viņu apskausiet savā sirdī un dziedāsiet dziesmu, kas sasniegs Debesis un iepriecinās visus eņģeļus un svētos.

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 37. nedēļā pēc Trijādības no 16.februāra līdz 22.februārim:

18.februāris trešdiena- 18:00 akafists Kristum Dievam ar aizlūgumu,

20.februāris piektdiena- 18:00 akafists Vissvētajai Dievadzemdētājai ar aizlūgumu,

21.februāris sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija,

17:00 Piedošanas Svētdienas priekšvakara dievkalpojums;

22.februāris Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija Piedošanas Svētdienā, 17:00 vispilsētas dievkalpojums Kristus Piedzimšanas Katedrālē.

#dievkalpojumusaraksts

2. / 15. februāris, svētdiena

Gaļas ēšanas beigu svētdiena, par Pastaro Tiesu. 2. balss.

Kunga Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Pretimņemšana.

Gaļas neēšanas gavēņa iesākums.

Rīt. – Lk. 8. lekc. II, 25-32.

Lit. – 1. Kor. 140. lekc. VIII, 8 – IX, 2. Mt. 106. lekc. XXV, 31-46. Pretīmņemšanas: Ebr. 316. lekc. VII, 7-17.

Lk. 7. lekc. II, 22-40:

22 Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā

23 pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, -

24 un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.

25 Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā.

26 Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.

27 Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu,

28 tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:

29 "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;

30 jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu,

31 ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm,

32 gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm."

33 Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.

34 Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.

35 Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas."

36 Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru.

37 Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.

38 Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu.

39 Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē.

40 Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.

Tā Kunga Pretīmņemšanas Svētku priekšvakara dievkalpojums

Svētais Teofans (Govorovs), Višenska vientuļnieks

( 1. Tes. 4:13–17 ; Jāņa 5:24–30 ). Svētā Baznīca tagad pievērš mūsu uzmanību ārpus šīs dzīves robežām, pie mūsu tēviem un brāļiem, kas ir aizgājuši mūžībā, atgādinot mums par viņu stāvokli, no kura arī mēs nevaram izvairīties, sagatavot mūs pareizai Siera nedēļas un sekojošā Lielā gavēņa pārejai. Ieklausīsimies savā mātē, Baznīcā, un, pieminot savus tēvus un brāļus, rūpēsimies par sagatavošanos pārejai uz nākamo pasauli. Atcerēsimies savus grēkus un apraudāsim tos, apņemoties turpmāk sevi pasargāt no visa nešķīstuma. Jo nekas netīrs neieies Dieva Valstībā, un tiesā neviens netīrs cilvēks netiks attaisnots. Pēc nāves negaidiet šķīstīšanu. Kā jūs aiziesiet, tā jūs paliksit. Šeit mums jāgatavojas savai šķīstīšanai. Steigsimies, jo kurš gan var paredzēt savu ilgmūžību? Dzīve var beigties tieši tagad. Kā mēs varam parādīties nākamajā pasaulē netīri? Ar kādām acīm mēs skatīsimies uz saviem tēviem un brāļiem, kas mūs tūlīt satiks? Kā mēs atbildēsim uz viņu jautājumiem: "Kas ar tevi notiek?" - "Un kas tas ir?" - "Kas tas ir?" Kāds kauns un negods mūs pārņems?! Steigsimies izlabot visu, nepareizo, lai nākamajā pasaulē mēs varētu izskatīties vismaz kaut cik panesami un paciešami.

1. / 14. februāris, sestdiena

Vispasaules mirušo piemiņas (gaļas neēšanas) sestdiena, kas veltīta visu no mūžības aizmigušo pareizticīgo kristiešu, mūsu tēvu un brāļu atcerei.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Pretīmņemšanas priekšsvētki (dievkalpojums tiek pārcelts uz piektdienu, 31. janvāri).

Moc. Trifona (250) (dievkalpojums tiek pārcelts uz piektdienu, 31. janvāri).

Moc. Perpetujas, moc. Satīra, Rebokata, Satornila, Sekunda un moc. Felicitatas, Kartāgā (202-203). Visl. Galatijas Pētera (429). Visl. Vendimiana, Betānijas tuksneša vientuļnieka (ap 512.).

1. Kor. 146. lekc. X, 23-28. Lk. 105. lekc. XXI, 8-9, 25-27, 33-36. Par mirušajiem: 1. Tes. 270.lekc. IV, 13-17.

Jņ. 16.lekc. V, 24-30:

24 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.

25 Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos.

26 Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī.

27 Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls.

28 Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi

29 un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.

30 Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.

Mantasnekāŗīgie mocekļi Kīrs un Jānis, un kopā ar viņiem mocekles Afanāsijas un viņas meitu: Feodotijas, Feoktistas un Eudoksijas

Svētais Kīrs mantasnekāŗīgais bija slavens ārsts Aleksandrijas pilsētā, kur viņš bija dzimis un audzis. Viņš bija kristietis un bez maksas ārstēja visus slimos, ne tikai sniedzot palīdzību fiziskām kaitēm, bet arī dziedinot garīgās kaites, kas ir fizisko slimību cēlonis. Sludinot Evaņģēliju, svētais ārsts pievērsa Kristum daudzus pagānus. Diokletiāna (284–305) vajāšanu laikā svētais Kīrs devās uz Arābijas tuksnesi, kur kļuva par mūku. Viņš turpināja dziedināt tur cilvēkus ar savu lūgšanu, saņemot no Dieva dāvanu dziedināt visas slimības.

Tajā laikā Edesas pilsētā dzīvoja karavīrs vārdā Jānis, dievbijīgs kristietis. Kad sākās vajāšanas, viņš ieradās Jeruzalemē un, dzirdējis par svēto Kīru, sāka viņu meklēt, ceļojot uz Aleksandriju un pēc tam uz Arābiju. Atradis svēto Kīru, Jānis dziļi pieķērās viņam un kļuva par viņa uzticīgo sekotāju. Uzzinot, ka kristiete Afanāsija ir sagūstīta Ēģiptes pilsētā Kanopusā kopā ar trim mazajām meitām — 15 gadus veco Feoktistu, 13 gadus veco Feodotiju un 11 gadus veco Eudoksiju —, svētie Kīrs un Jānis steidzās viņiem palīgā, baidoties, ka bailes no spīdzināšanas liks viņām atteikties no Kristus. Viņi apmeklēja tās cietumā un stiprināja viņu drosmi gaidāmajai cīņai. Uzzinot par to, pilsētas pārvaldnieks sagūstīja svētos Kīru un Jāni un, pārliecināti par viņu stingro un bezbailīgo ticības apliecināšanu Kristum, pakļāva viņus briesmīgām spīdzināšanām Afanāsijas un viņas meitu acu priekšā. Ticības apliecinātājas nelokāmi izturēja visas mokas Un viņām tika nocirstas galvas. Pēc tam tajā pašā vietā tika sodīti ar nāvi svētie mantasnekāŗīgie Kīrs un Jānis (+ 311). Kristieši apbedīja viņu mirstīgās atliekas Svētā apustuļa un evaņģēlista Marka baznīcā . Piektajā gadsimtā svēto Kīra un Jāņa relikvijas tika pārvietotas no Kanopusas uz Manufinu. Vēlāk viņu relikvijas tika pārvestas uz Romu un no turienes uz Minheni.

31. / 13. februāris, piektdiena, gavēņa diena.

Mtn. moc. Kira un Jāņa, un ar viņiem moc. Afanasijas un viņas meitu Feodotijas, Feoktistas un Eudoksijas (311). Svt. Nikitas, Pečoru vientuļnieka, Novgorodas bīsk. (1108).

Moc. Viktorīna, Viktora, Nikifora, Klaudija, Diodora, Serapiona un Pāpija (251.). Moc. Trifēnas no Kizikas (I).

2. Jņ. 675. lekc. I, 1-13.

Mk. 68. lekc. XV, 22, 25-41:

22 Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta.

23 Un Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš to nepieņēma.

24 Un tie Viņu sita krustā un izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami kauliņus par tām, ko kurš dabūtu.

25 Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā.

26 Un bija likts uzraksts Viņa vainas apzīmēšanai: JŪDU ĶĒNIŅŠ.

27 Un līdz ar Viņu sita krustā divi slepkavas, vienu Viņam pa labo, otru pa kreiso roku.

28 Un raksti ir piepildīti, kas saka: "Viņš tika ļaundariem pielīdzināts."

29 Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja galvas un sacīja: "Redzi, Tempļa noplēsēj un uztaisītāj trijās dienās,

30 palīdzies pats Sev un kāp no krusta zemē."

31 Tāpat arī augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apsmēja un sacīja: "Citus Viņš ir pestījis un Sevi pašu Viņš nevar pestīt.

32 Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam." Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu zaimoja.

33 Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.

34 Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: "Eloī, Eloī, lamā zabahtani?" Tas ir tulkots: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?"

35 Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: "Redzi, Viņš sauc Ēliju."

36 Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: "Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems."

37 Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira.

38 Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei.

39 Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls."

40 Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Salome.

41 Tās, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.

Svēto vispasaules skolotāju un mācītāju Vasīlija Lielā, Grigorija Teologa un Jāņa Hrizostoma kopējā godināšana

Konstantinopolē norisinājās ilgas debates par to, kuram no trim svētajiem dot priekšroku. Daži cilvēki cildināja Svēto Vasīliju (atceras 1. janvārī), citi atbalstīja Svēto Teologu Grigoriju (atceras 25. janvārī), bet trešā grupa pielūdza Svēto Jāni Hrizostomu (atceras 13. novembrī).

Tas izraisīja baznīcas nesaskaņas kristiešu vidū: daži sevi sauca par vasilāņiem, citi par grigoriešiem, bet citi par joannītiem.

Pēc Dieva gribas 1084. gadā metropolītam Jānim no Euhaitas parādījās trīs svētie un, paziņojot, ka viņi ir vienlīdzīgi Dieva priekšā, pavēlēja izbeigt strīdus un noteikt kopīgu dienu viņu piemiņas svinēšanai.

30. / 12. februāris, ceturtdiena

Vispasaules mācītāju un svētītāju Vasīlija Lielā, Grigorija Teologa un Jāņa Zeltamutes kopēja godināšana.

Svtmoc. Ipolīta un ar viņu moc. Kenzorīna, Sabīna, Āra, jaunavas Hrisijas un 20 citu mocekļu (III). Svētl. Divejevas Pelagijas, Kristus dēļ neprātīgās (1884).

Visl. Zenona, Pečoru gavētāja, Tālajās alās (XIV). Visl. Zenona, svt. Vasīlija Lielā mācekļa (V). Moc. Feofila Jaunā (784). Labt. Pētera, Bulgārijas cara (967). Svtmoc. priest. Vladimira Hriščenoviča (1933); moc. Stefana Naļivaiko (1945).

Rīt. – Jņ. 36. lekc. X, 9-16.

Lit. – Svt.: Ebr. 334. lekc. XIII, 7-16. Mt. 11. lekc. V, 14-19:

14 Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.

15 Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.

16 Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.

17 Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.

18 Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek.

19 Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.

Svētmocekis Ignācijs Dievnesējs

Atceres dienas: 29. janvāris , 20. decembris

Svētais Ignācijs, Dievnesējs, mums ir īpaši svarīgs, jo viņš cieši mijiedarbojās ar apustuļiem, dzirdēja kristīgās mācības tieši no viņiem un bija liecinieks pirmo kristīgo kopienu izplatībai un attīstībai. Savās septiņās vēstulēs viņš mums iemūžināja apustuļu laikmetu.

Svētais Ignācijs piedzima Sīrijā Pestītāja dzīves pēdējos gados. Viņa dzīve vēsta, ka viņš bija bērns, kuru Kungs ņēma Savās rokās un teica: "Ja jūs neatgriezīsieties un netopat kā bērni, jūs neieiesiet Debesu valstībā" (Mateja 18:3). Viņu sauca par Dievnesēju, jo ar tik spēcīgu mīlestību pret Kungu viņš, šķiet, nesa Viņu savā sirdī. Viņš bija apustuļa un evaņģēlista Jāņa Teologa māceklis. Svētā Ignācija vēstule Smirniešiem atklāj, ka viņš bija īpaši tuvs apustulim Pēterim un pavadīja viņu vairākos viņa apustuliskajos ceļojumos. Neilgi pirms Jeruzalemes iznīcināšanas 72. gadā nomira Evods, viens no septiņdesmit Kristus mācekļiem, un Ignācijs kļuva par viņa pēcteci Antiohijas (Sīrijas galvaspilsētas) tronī.

Svētais Ignācijs pārvaldīja Antiohijas baznīcu 40 gadus (67.–107. g.). Īpašā vīzijā viņam bija privilēģija redzēt debesu pielūgsmi un dzirdēt eņģeļu dziedāšanu. Sekojot eņģeļu pasaules paraugam, viņš dievkalpojumos ieviesa antifonisku dziedāšanu, kurā divi kori pārmaiņus dzied. Šī dziedāšana, kuras izcelsme ir Sīrijā, ātri izplatījās visā agrīnajā baznīcā.

107. gadā, kampaņas laikā pret armēņiem, imperators Trajāns devās cauri Antiohijai. Viņam tika paziņots, ka svētais Ignācijs apliecina Kristu, māca nicināt bagātību, saglabāt jaunavību un atturas no upurēšanas romiešu dieviem. Imperators izsauca svēto un pieprasīja, lai viņš pārtrauc sludināt Kristu. Viņš atteicās. Pēc tam viņš tika važās nosūtīts uz Romu, kur tautas izklaidei viņš tika nodots savvaļas zvēriem Kolizejā. Pa ceļam uz Romu viņš uzrakstīja septiņas vēstules, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Savās vēstulēs svētais Ignācijs lūdz kristiešus nemēģināt glābt viņu no nāves: "Es jūs lūdzu, neizrādiet man nelaikā mīlestību. Atstājiet mani par barību savvaļas zvēriem, lai caur tiem jūs varētu sasniegt Dievu. Es esmu Dieva kvieši. Lai savvaļas zvēru zobi mani samaļ, lai es kļūtu par tīru Kristus maizi." Dzirdot par svētā drosmi, Trajāns pārtrauca kristiešu vajāšanu. Viņa relikvijas tika pārvestas uz Antiohiju, vēlāk atgrieztas Romā un novietotas baznīcā svētā mocekļa Klementa, Romas pāvesta vārdā.

Savā vēstulē efeziešiem svētais Ignācijs rakstīja: "Saglabājiet ticību un mīlestību un darbos parādiet sevi kā kristiešus. Ticība un mīlestība ir dzīves sākums un gals. Ticība ir sākums, un mīlestība ir gals, un abas, kad tās ir apvienotas, ir Dieva darbs. Viss pārējais, kas attiecas uz tikumu, nāk no tām. Neviens, kas apliecina ticību, negrēko, un neviens, kas to ir ieguvis, neienīst."

29. / 11. februāris, trešdiena, gavēņa diena.

Svtmoc. Ignātija Dievnesēja, Antiohijas bīsk., sv. relikviju pārnešana (107).

Svt. Lavrentija, Pečoru vientuļnieka, Turovas bīsk., Tuvajās alās (1194). Svētītāju Gerasima (1441-1467), Pitirima (1455), Jonas (1470), Lielpermas, Ustj-Vimas bīskapu. Komi svēto kopēja godināšana. Moc. Romāna, Jēkaba, Filofeja, Hiperīhija, Aviva, Juliāna un Paregorija, Samosatā (297). Moc. Emesas bīsk. Silvāna, diak. Lūkas un lasītāja Mokija (312). Jekaterinburgas svēto kopēja godināšana.

Svtmoc. priest. Jāņa Granitova un Leontija Kļimenko, diakona Konstantīna Zvereva un ar viņiem 5 mocekļu (1920).

1. Jņ. 73. lekc. III, 21 – IV, 6.

Mk. 65. lekc. XIV, 43 – XV, 1:

43 Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem.

44 Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: "Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā."

45 Un tas nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: "Rabi!" - un Viņu skūpstīja.

46 Un tie pielika rokas pie Viņa un To saņēma.

47 Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.

48 Un Jēzus griezās pie tiem un sacīja: "It kā pret kādu laupītāju jūs ar zobeniem un nūjām esat izgājuši Mani gūstīt.

49 Ik dienas Es pie jums esmu sēdējis Templī mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti."

50 Tad visi Viņu atstāja un bēga.

51 Un kāds jauneklis Viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja.

52 Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.

53 Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji.

54 Un Pēteris no tālienes Viņam sekoja augstā priestera pils pagalmā un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns.

55 Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada.

56 Jo daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.

57 Un citi cēlās un deva nepatiesu liecību pret Viņu, sacīdami:

58 "Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Templi noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts."

59 Bet arī šī viņu liecība nebija vienāda.

60 Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: "Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?"

61 Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: "Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?"

62 Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem."

63 Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un saka: "Kam vēl vajag liecinieku?

64 Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?" Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.

65 Un citi sāka Viņu apspļaudīt un apsedza Viņa vaigu, un Viņu sita dūrēm, un Viņam sacīja: "Pravieto." Un sulaiņi Viņam sita vaigā.

66 Un, kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm

67 un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: "Tu arī biji ar Jēzu Nacarieti."

68 Bet viņš liedzās, sacīdams: "Es Viņu nepazīstu un nesaprotu, ko tu runā." Un tas izgāja priekšnamā.

69 Un kalpone viņu atkal redzēja un sāka stāstīt tiem, kas klāt stāvēja: "Šis vīrs ir viens no tiem."

70 Bet viņš atkal liedzās. Un pēc maza brīža tie, kas apkārt stāvēja, atkal Pēterim sacīja: "Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi galilietis."

71 Un viņš sāka lādēties un dievoties: "Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat."

72 Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: "Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un, pie atziņas nācis, viņš iesāka raudāt.