25. / 10. marts, otrdiena, gavēņa diena.

Svt. Tarāsija, Konstantinopoles arhibīsk. (420).

Svtmoc. priest. Aleksandra Vinogradova, visl.moc. Mstislavas Fokinas (1938); svtmoc. priest. Nikolaja Troicka (1945).

Sestā stunda: Jes. IX, 9 – X, 4. Vakara dievk.: 1. Moz. VII, 1-5; Sālam. pam. VIII, 32 – IX, 11.:

32 Tādēļ nu paklausiet man tagad, mani dēli! Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur manus ceļus.

33 Uzklausiet manas pamācības, kļūstiet dziļi savā atziņā un neatmetiet tās!

34 Labi ir cilvēkam, kas mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā pie manām durvīm un stāvēdams atslējies pret manu durvju balstu stabiem!

35 Kas mani atrod, tas atrod dzīvību un iegūst labpatiku Tā Kunga acīs.

36 Bet, kas pret mani grēko, tas ievaino savu dvēseli; visi, kas mani ienīst, mīl nāvi."

1 Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus,

2 tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu,

3 tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām:

4 "Kas nejēga, lai pošas šurp!" Un neprātīgajam viņa saka:

5 "Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!

6 Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu!"

7 Kas brīdina izsmējēju, tas uzkrauj sev kaunu, un, kas bezdievīgo soda, tam būs jāsaņem izsmiekls.

8 Nesodi izsmējēju - viņš tevi ienīst; nosodi un pārmāci prātīgo - un viņš tevi mīlēs.

9 Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā.

10 Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.

11 Jo caur mani tavu dzīves dienu daudzums pieaugs, un lielāks kļūs arī tavu dzīves gadu skaits.

24. / 9. marts, pirmdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 3. nedēļa.

Jāņa Priekšteča galvas pirmā (IV) un otrā (452) atrašana.

Visl. Pečoru Erasma, Tuvajās alās (ap 1160.)

Dievmātes Kipras ikonas Maskavas apgabala Stromiņas ciemā (pārejošas svinības Lielā gavēņa 1. svētdienā).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Rīt. –Lk. 31. lekc. VII, 17-30. Sestā stunda: Jes. VIII, 13 – IX, 7. Vakara dievk.: 1. Moz. VI, 9-22; Sālam. pam. VIII, 1-21.

Lit. – Priekštecim: 2. Kor. 176. lekc. IV, 6-15.

Mt. 40. lekc. XI, 2-15:

2 Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem

3 un lika Viņam sacīt: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?"

4 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:

5 akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.

6 Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas."

7 Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?

8 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.

9 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.

10 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. -

11 Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.

12 Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.

13 Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim.

14 Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.

15 Kam ausis ir, tas lai dzird.

Aizlūguma fragments.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Evaņģēlija lasījums.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Apustuļu lasījums.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 3. Lielā gavēņa nedēļā no 9.marta līdz 15.martam:

11.marts trešdiena- 8:00 Lielā gavēņa stundas un Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģija,

18:00 Eljassvaidīšanas Noslēpums slimojošiem,

13.marts piektdiena- 18:00 panihida, aizlūgums par aizmigušajiem,

14.marts sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija, panihida,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums ar Godājamā Krusta iznešanu,

15.marts Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija,

17:00 vakara dievkalpojums ar Ciešanu Evaņģēlija lasījumu.

#dievkalpojumusaraksts

Otrajā Lielā gavēņa svētdienā tiek pieminēts svētais Tesaloniku bīskaps Gregorijs Palama, kurš aizstāvēja un savā garīgajā dzīvē pierādīja Tabora gaismas dievišķīgumu un neradītību, kas dod iespēju askētam patiesi un dzīvi pareizā garīgā varoņdarbā savienoties ar visa labā Avotu – Dievu. Šo patiesību noliedza svētā Gregorija oponenti un pretinieki – varlamīti, kuru mācības nepatiesīgumu viņš spoži parādīja, tādējādi aizstāvot un saglabājot kristīgo askētu, par kādiem iespējamā mērā jābūt katram kristietim, tiesības un iespēju savienoties ar Dievu askēzes rezultātā.

Svētais Ignātijs Brjančaņinovs šajā dienā par kristiešu gavēņa nodarbi – askēzi, raksta:

„Sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu” (Lk. 21:34)

Mīļotie brāļi! Dvēseli glābjoši mums un svētās Četrdesmitdienes laikā ne tikai apgrūtināt mūsu miesas ar gavēni, bet arī runāt un spriest par to, dvēseli glābjoši ir mums pievērst visu pienācīgo uzmanību brīdinājumam pārsātināties un piesātināties, ko izteicis mums Pats Kungs; esiet uzmanīgi, sargieties, lai jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu.

Gavēņa iestādīšana ir Dieva iestādināšana. Pirmais bauslis, kuru Dievs deva cilvēcei, bija bauslis par gavēni. Tas bija nepieciešams mums Paradīzē līdz mūsu krišanai, vēl jo vairāk ir vajadzīgs pēc krišanas. Bauslis par gavēni tika dots Paradīzē un atkārtots Evaņģēlijā. Pacelsim mūsu domas un dievišķo gavēņa iedibināšanu un apdomājot to, atdzīvināsim, it kā ar dvēseli, pašu gavēņa cīņu.

Gavēņa cīņa nepieder tikai miesai, tas ir noderīgs un vajadzīgs ne vienīgi miesai, viņš ir noderīgs un vajadzīgs galvenokārt prātam un sirdij... Pasaules Pestītājs atklāja mums īpašas uzmanības vērtas sekas pārmērīgajai ēdiena un dzēriena lietošanai, briesmīgas un dvēseli pazudinošas sekas. No izdabāšanas miesai sirds kļūst rupja un cieta, prāts zaudē savu vieglumu un garīgumu, cilvēks kļūst miesisks. Ko nozīmē miesisks cilvēks? Par miesisku Svētie Raksti atzīst to nelaimīgo cilvēku, kurš ir pienaglots zemei, kurš ir nespējīgs garīgām domām un sajūtām. „Mans gars nevar palikt šajos cilvēkos mūžīgi, jo tie ir miesa” (1. Moz. 6:3), apliecināja Dievs. Miesisks cilvēks nav spējīgs Dieva godināšanai. Pat garīgs cilvēks, nodevies piesātinājumam, zaudē savu garīgumu, it kā zaudē pašu spēju zināt Dievu un kalpot Viņam. „Ēda Jēkabs”, saka Svētie Raksti, saukdami Jēkabu par patiesu Dieva kalpu un piesātinājās, un atkāpās, iemīļotais. Palika trekns, tukls, izpletās, un atstāja Dievu, viņu radījušo, un atkāpās no Dieva sava Pestītāja” (5. Moz. 32:15). Tādā stāvoklī nonāk cīnītāji, kuri izslēdz no saviem cīniņiem gavēņa pūles. Neskaidrība (дебелость) un miglainums, kurā nonāk miesa no ēdiena daudzuma un tā neizšķiršanas, pamazām no miesas tiek nodota sirdij un no sirds prātam. Tad šīs dvēseles acis – sirds un prāts, kļūst truli, mūžība slēpjas no tiem, zemes dzīve slimīgajam skatījumam šķiet bezgalīga. Attiecīgi jēdzieniem un sajūtām tiek dota zemes virzība, bet nelaimīgais aklais ceļinieks kopā ar atmesto čūsku uz vēdera „lien” un „pīšļus” ēd „visās savas” zemes „dzīves dienās” (1. Moz. 3:14). „Gavēņa pārkāpšana draud Kristus māceklim ar atkrišanu no Kristus”.

Tāda bez mēra vai pat neapdomīga un neuzmanīga ēdiena lietošanas ietekme paskaidro iemeslu, kura dēļ cilvēkam pat savā nevainības stāvoklī Paradīzes svētlaimē bija nepieciešams gavēņa likums. Tam bija uzdots saglabāt jaunradīto būtni, veidotu no divām dabām – miesiskās un garīgās, garīgā stāvoklī, tam bija dots turēt līdzsvarā divas dabas un saglabāt pārsvaru garīgajai dabai. Ar tā palīdzību cilvēks varēja nepārtraukti domās un sirdī stāvēt Dieva priekšā, varēja būt nesasniedzams tukšiem nodomiem un sapņošanām.

Vēl jo vairāk nepieciešams gavēņa bauslis kritušajam cilvēkam. Pieķeršanās zemei, īslaicīgajai zemes dzīvei, tās saldmei, tās diženajam un slavenajam, pati nosliece uz grēku kļuvusi piederīga kritušajai dabai, kā piederīgas slimībai ir tās radītās nekārtīgās tieksmes un sajūtas.

Mēs esam pienagloti zemei, pielipuši tai ar visu dvēseli – ne tikai ar miesu, kļuvuši pilnīgi miesiski, zaudējuši garīgu sajūtu, nespējīgi debesu domām. Gavēņa likums atkal kļūst par pirmo, mums nepieciešamo bausli. Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam atrauties no zemes! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam stāvēt pretī zemes baudu aizraujošajam spēkam! Tikai ar gavēņa palīdzību mēs varam saraut vienību ar grēku! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu gars var atbrīvoties no smagajām miesas važām! Tikai ar gavēņa palīdzību mūsu doma var atrauties no zemes un vērsties pie Dieva! Pēc tā mēra, cik mēs uzveļam sev labo gavēņa jūgu, mūsu gars iegūst lielāku brīvību, tās tiecas garu pasaulē, viņam radniecīgā, sāk bieži vērsties Dieva skatīšanā, iedziļinās šajā nebeidzamajā un brīnumainajā skatīšanā, paliek tajā. Ja vieliskās pasaules priekšmeti, vieliskās saules stariem apspīdēti, noteikti no tās uzņem un atspīd gaismu, tad kā gan neapgaismoties mūsu garam, kad viņš ar gavēņa palīdzību nometis rupjo un biezo miesiskuma priekškaru, nepastarpināti stāsies Patiesības Saules Dieva priekšā? Viņš apgaismojas un izmainās! Viņā rodas jaunas dievišķās domas, viņa priekšā atklājas līdz šim nezināmi noslēpumi. Debesis atklāj viņu Dieva slavu (Ps. 19:2), izplatījums izteic sava Radītāja visvarenību, visi radījumi, gan redzamie, gan neredzamie, skaļi sludina Radītāja neizsakāmo žēlastību, viņš bauda garīgi un redz garīgi, ka Kungs ir labs (skat. Ps 34:9). Svētīgais vieglums un gara smalkums tiek nodots miesai, un tā līdz ar garu tiecas pēc garīgām sajūtām un augstāk par nīcīgo ēdienu... liek neiznīcīgo, kurai tā ir radīta. Sākumā miesa ar grūtībām pakļaujas gavēņa ārstniecībai un varmācībai (насилию), sākumā viņa ir neapmierināta ar gavēni, mēģina pretnostādīt viņam mūsu garu, saceļas pret viņu ar dažādām prātošanām, kas pasmeltas no bojātā saprāta, bet gavēņa savaldīta un dziedināta, tā sāk just un spriest citādāk. Viņas attieksme pret pārsātināšanos kļūst tāda, kā vesela tapuša cilvēka sajūtas pret kaitīgiem ēdieniem, kurus viņa neprātīgi gribēja slimības laikā, viņa attieksme pret pārsātināšanos kļūst līdzīga attieksmei pret atpazītu un jau zināmu indi, ar kuru garam tiek atņemts pārsvars pār miesu, ar kuru cilvēks no eņģeļa tēla un līdzības tiek lejup novests pie bezvalodīgo tēla un līdzības. Garīgie cīnītāji, kuri uzvarējuši miesu ar gavēņa palīdzību un stāsies Kunga vaiga priekšā lielāko noslēpumu un augstāko labo tikumu apgūšanai, dzird no Viņa mutes mācību par augsto gavēņa tikumu un noslēpuma atklāsmi par to stāvokli, kurš pamazām veidojas no piesātināšanās un pārsātināšanās – „sargieties, lai jūsu sirdis netiktu apgrūtinātas ar pārēšanos un dzeršanu”. Uzvarētājiem tiek atgādināts rūpīgi glabāt pie sevis ieroci, ar kuru iegūta uzvara! Tiek iegūta uzvara un saglabāts ieguvums no uzvaras ar vienu un to pašu ieroci – gavēni.

23. / 8. marts, svētdiena, gavēņa diena.

Lielā gavēņa 2. svētdiena. 5. balss.

Svt. Palamas Grigorija, Tesaloniku arhibīsk. (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā). Svtmoc. Polikarpa, Smirnas bīsk. (167). Svētl. Maskavas Matronas relikviju iegūšana (1998) .

Visl. Brjanskas Polikarpa (1621-1621). Vislīdzīgo Jāņa, Antioha, Antonīna, Mozus, Zevīna, Polihronija, cita Mozus un Damiāna, Sīrijas tuksneša vientuļnieku (V). Visl. mūka Aleksandra, «Neaizmiegušo» klostera dibinātāja Konstantinopolē (ap 430.). Visu Kijevas Pečoru svēto tēvu kopējā godināšana (pārejošas svinības Lielā gavēņa 2. svētdienā).

Svtmoc. priest. Aleksija Nikoļska, Nikolaja Dmitrova, Mihaila Ražkina un moc. Sergija Borodavkina (1938).

Augstisvētītā Jelgavas Bīskapa Jāņa Arhiereja hirotonijas diena.

Svt. Vasīlija Lielā liturģija.

Rīt. – 6. Ev. Lk. 114. lekc. XXIV, 36-53. Lit. – Svt.: Ebr. 318. lekc. VII, 26 – VIII, 2. Jņ. 36. lekc. X, 9-16,

Ebr. 304. lekc. I, 10 – II, 3.

Mk. 7. lekc. II, 1-12:

1 Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā.

2 Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu.

3 Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa.

4 Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.

5 Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti."

6 Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:

7 "Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?"

8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: "Kam jūs tā domājat savās sirdīs?

9 Kas ir vieglāk - vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā.

10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto:

11 "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās."

12 Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: "To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši."

22. / 7. marts, sestdiena, gavēņa diena.

Svēto mocekļu sv. relikviju iegūšana pie Eugēnijas ciema vārtiem Konstantinopolē (395-423).

Moc. Maurīkija un 70 karavīru: Fotīna, Teodora, Filipa un citu, Apamejā (286-305). Visl. Talāsija, Limnija un Varadata, Sīrijas tuksneša vientuļnieku (V). Visl. Afanasija apl. (821).

Svtmoc. priest. Jāzepa (Josifa) Smirnova un Vladimira Iļjinska, diak. Jāņa Kastorska un moc. Jāņa Perebaskina (1918); svtmoc. priest. Mihaila Gorbunova, Jāņa Orlova, Viktora Morigerovska, Jāņa Parusņikova, Sergija Belokurova, Andreja Jaseņeva, visl.moc. Sergija Bukaškina un Antipas Kirilova, visl.moc. Paraskevas Makarovas, moc. Stefana Frantova un Nikolaja Ņekrasova, moc. Elizabetes Timohinas, Irīnas Smirnovas un Varvaras (Barbaras) Losevas (1938); moc. Andreja Gneviševa (1941); visl.moc. igumena Filareta Prjahina (1942).

Mirušo piemiņas diena.

Svt. Jāņa Zeltamutes Dievišķā liturģija.

Ebr. 309. lekc. III, 12-16.

Mk. 6. lekc. I, 35-44:

35 Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.

36 Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie viņa bija, Viņam steidzās pakaļ,

37 un, Viņu atraduši, tie Viņam saka: "Visi Tevi meklē."

38 Un Viņš tiem saka: "Noejam citur tuvējos miestos, ka Es tur arī sludinu; jo tāpēc Es esmu nācis."

39 Un Viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus.

40 Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: "Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt."

41 Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: "Es gribu, topi šķīsts."

42 Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.

43 Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina,

44 un uz to sacīja: "Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību."

Par gavēni Jaunajā Derībā.

Jaunās Derības laikā pats iemiesojies Dieva Vārds Savu atklāto kalpošanu cilvēces glābšanai iesāk tieši ar ļoti stingru, skarbu un četrdesmit dienu ilgu pilnīgu gavēšanu Jūdejas tuksnesī (Mt. 4: 1,2), kur to jau bija iesācis un turpināja uzticamais kalps – Jānis Priekštecis (Mt. 3:4), skaidri un darbīgi apliecinot, ka diži darbi nav veicami bez diženas atturības, kā dižāko no darbiem saprotot kritušā cilvēka atkalsavienošanos ar Dievu jeb dievišķošanos, kuras iespēju ir devusi Dieva Vārda iemiesošanās, ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, ja cilvēks to brīvi un apzināti pieņem un seko no tās izrietošajai garīgajai un miesiskajai nepieciešamībai – cik vien iespējams pietuvoties Dievam ar līdzināšanos Viņam, pārvarot maldus, miesiskumu un grēcīgumu, kam pamatā ir motivēta un mērķtiecīga cīņa pret grēku, reducējot kritušā cilvēka miesiskumu ar atturību visās dabiskajās vajadzībās, tādā veidā gūstot iespēju pieaugt dievlīdzību dāvājošajos labajos tikumos. Arī apustuļi gavēja pirms iziešanas sludināt Evaņģēliju (skat. Ap. d. 13: 2-4): «Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru».

Jēzus Kristus dotais gavēņa bauslis apstiprina Vecajā Derībā doto, bet paceļ to jaunā, iekšējā pat slēptā no cilvēkiem, bet atklātā Dievam, kvalitātē, parādot, kā pārvarēt grēcīguma liktos šķēršļus (skat. Mt. 6: 16-18): «Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās».

Tātad Jaunajā Derībā gavēnis tiek veikts sekojošās situācijās, lai sasniegtu šādus mērķus:

a) Jēzus Kristus gavē 40 dienas tuksnesī, pirms savas kalpošanas uzsākšanas, piedzīvojot sātana kārdināšanas (Mt. 4:2, Mk. 1:13, Lk. 4:2);

b) Kristus savā mācībā uzsver, ka ļaunos garus var izdzīt tikai ar lūgšanu un ar gavēni – pie Apskaidrošanas kalna, izdzenot dēmonu no zēna (Mt.17:21);

c) Kalna sprediķī (Mt. 6:16) Kristus norāda arī uz zināmu formālismu, kas apdraud gavēšanu. Jēzus, atklājot farizeju augstprātību, parāda, ka īstenībā viņi gavē tikai cilvēku dēļ. Vecā Derība un pats Jēzus norāda arī uz to, ka gavēnim jābūt saistītam ar tuvākmīlestības darbiem, tikai tad tas būs patiess;

d) Sekojošās Rakstu vietās – Mt. 9: 14-17; Mk. 2: 18-22; Lk. 5: 33-39 – Jēzus māca par gavēšanu: Dieva Dēla derība ir jauna Derība, kas ir kā jauns saturs, kas prasa pēc jaunām formām;

e) Ap. d. 13:2 – aprakstīts kā mācekļi lūdz un gavē, lai izprastu Dieva gribu turpmākai kalpošanai;

f) 2. Kor. 6:5, 11:27 – apustulis Pāvils apraksta savas ciešanas un daudzos upurus, kā arī gavēšanas, lai pildītu apustuļa pienākumu sludināt Dieva Vārdu pagāniem.

21. / 6. marts, piektdiena, gavēņa diena.

Visl. Timoteja, vientuļnieka Simbolēs (795). Svt. Eustāfija, Antiohijas arhibīsk. (337).

Svt. Georgija, Amastridas bīsk. (802-811).

Svtmoc. priest. Aleksandra Visļanska, Daniēla Alfjorova un Gregorija Hļebunova (1930); svtmoc. priest. Konstantīna Pjaķikrestovska, diak. Pāvila Širokogorova (1938); moc. Olgas Košeļevas (1939).

Dievmātes Kozeļščinas ikonas (1881).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Sestajā stundā: Jes. VII, 1-14. Vakara dievk.: 1. Moz. V, 32 – VI, 8. Sālam. pam. VI, 20 – VII, 1:

20 Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību!

21 Sasaisti tos kopā visiem laikiem un visām vietām savā sirdī un nēsā tos pakārtus kā plāksnīti sev kaklā!

22 Lai tie pavada tevi, kad tu ej, lai pasarga tevi, kad tu liecies dusēt, lai tie runā uz tevi, kad tu mosties.

23 Jo bauslis ir gaismeklis, un likums ir gaisma, un pārmācības sods ir dzīvības ceļš,

24 lai tu tiktu pasargāts no ļaunas sievas un no mīkstas un lokanas svešas sievietes mēles.

25 Neiekāro savā sirdī viņas skaistuma un nesapinies, un lai viņa tevi nesagūsta ar savu acu plakstu tīkliem!

26 Jo netikle gan nereti noved vīrieti līdz maizes trūkumam, bet sveša vīra sieva sagrābj savā varā visu kāda pat cildena cilvēka dārgo dzīvību.

27 Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?

28 Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?

29 Tā klājas tam, kas labinās un iet pie sava tuvāka sievas; neviens nepaliks nesodīts, kas viņu aizskar.

30 Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu,

31 jo pienākts un satverts viņš nozagto septiņkārtīgi atlīdzinās un izlietos šim nolūkam visu sava nama padomu.

32 Bet, kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis: tas savu dzīvību ved pazudināšanā.

33 Viņu piemeklēs nelaime, viņam būs negods un kauns, un no šā kauna viņš nekad vaļā netiks.

34 Jo viņas vīrā iedegušās nežēlīgās dusmas kvēlo un atriebības brīdī nevienu netaupa,

35 un neraugās ne pēc viena, kas varētu būt par samierinātāju un izlīdzinātāju, un negribēs neko no tavas puses pieņemt, pat ja tu daudz viņam gribētu dāvināt.

20. / 5. marts, ceturtdiena, stingra gavēņa diena.

Visl. Leo, Kataņas bīsk. (ap 780.). Vislīdzīgo Valaāmas mocekļu – Tita, Tihona, Gelāsija, Sergija, Varlaāma, Savvas, Konona, Silvestra, Kipriāna, Pimena, Jāņa, Samona, Jonas, Dāvida, Kornēlija, Nifonta, Afanāsija, Serapiona, Varlaāma, Afanāsija, Antonija, Lūkas, Leontija, Toma, Dionīsija, Filipa, Ignātija, Vasīlija, Pahomija, Vasīlija, Feofila, Jāņa, Feodora un Jāņa (1578).

Labt. kņ. Jaroslava Gudrā (1054). Visl. Pečoru Agafona, brīnumdarītāja, Tālajās alās (XIII-XIV). Visl.moc. Pleskavas Pečoru Kornēlija (1570). Svtmoc. Cadoka, Persijas bīsk., un ar viņu 128 moc. (342-344). Visl. Agafona, Romas pāvesta (682).

Svtmoc. priest. Nikolaja Rozova (1938).

Sestā stunda: Jes. VI, 1-12. Vakara dievk.: 1. Moz. V, 1-24.

Sālam. pam. VI, 3-20:

1 Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis,

2 tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā.

3 Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāko ar lūgšanām!

4 Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti lai nesnauž!

5 Glāb sevi kā stirna no mednieka un kā putns no putnu ķērēja rokas!

6 Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies!

7 Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu,

8 viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.

9 Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega?

10 Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu!

11 Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.

12 Nelietīgs cilvēks un ļauna nesējs staigā ar viltīgu muti,

13 māj mirkšķinādams ar acīm, dod zīmes ar kājām, rāda ar pirkstiem,

14 kāro savā sirdī nemitīgi pēc kaut kā ļauna un neganta, rada pārpratumus un nesaskaņas.

15 Tāpēc viņu skars pēkšņa pazudināšana, viņš drīz kļūs galīgi satriekts un salauzts, jo viņam nebūs ne no kurienes nekā - ne palīdzības, ne atbalsta.

16 Šīs sešas lietas Tas Kungs ienīst, un septītā Viņam ir negantība:

17 augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis,

18 sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu,

19 viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus, un tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā.

20 Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību!

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 2. Lielā gavēņa nedēļā no 2.marta līdz 8.martam:

4.marts trešdiena- 8:00 Lielā gavēņa stundas un Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģija,

18:00 Lielā pavakare ar aizlūgumu,

6.marts piektdiena- 18:00 panihida, aizlūgums par aizmigušajiem,

7.marts sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija, panihida,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums,

8.marts Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija,

17:00 vakara dievkalpojums ar Ciešanu Evaņģēlija lasījumu.

#dievkalpojumusaraksts

Pareizticības svinību svētdiena (Gavēņa 1. svētdiena)

Šajā dienā svētais Ignātijs ir teicis uzrunu Par Pareizticību, kurā paskaidro jēdziena dziļāko būtību ar vārdiem:

Pareizticības svētdienā mūsu uzdevums sākumā dabiski uzdot jautājumu: kas ir Pareizticība? Pareizticība ir patiesā, īstā Dieva zināšana un Dieva godāšana; Pareizticība ir Dieva pagodināšana Garā un Patiesībā; Pareizticība ir Dieva slavēšana ar patiesu Viņa zināšanu un paklanīšanos; Pareizticība ir cilvēka, īstena Dieva kalpa, paaugstināšana no Dieva, dāvājot viņam Vissvētā Gara svētību. Gars ir kristiešu slava. Kur nav gara, tur nav Pareizticības.

Nav Pareizticības cilvēciskajās mācībās un prātojumos, tajos valda viltus saprāts – krišanas auglis. Pareizticība ir Svētā Gara mācība, Dieva dotā cilvēku glābšanai. Kur nav patiesības, tur nav glābšanās.

„Tam, kas grib glābties, vispirms nepieciešams glabāt kafolisko ticību, ja kāds to pilnīgi un nevainojami neglabās, bez jebkādām šaubām, uz mūžiem ies bojā.”

Ļoti liels dārgums – Svētā Gara mācība! Tā ir dota Svētajos Rakstos un Pareizticīgās Baznīcas svētajā Mantojumā... Tā ir mūsu pestīšanas ķīla. Dārga, ne ar ko neaizvietojama, ne ar ko nesalīdzināma. Katram no mums ir mūsu daļa mūžībā – tik pat dārga, tik pat augstāka par jebkuru cenu ir arī mūsu svētlaimes ķīla – Svētā Gara mācība.

Lai saglabātu mums šo ķīlu, Svētā Baznīca nosauc šodien skaļi tās mācības, kurās sātana darbības ir dotas, kuras ir naida pret Dievu izteicējas, kuras apdraudot mūsu pestīšanu, laupa to mums. Kā plēsīgus vilkus, kā nāvējošās indīgas čūskas, kā zagļus un slepkavas Baznīca atmasko tās mācības, sargājot mūs no tām, un saucot atgriezties no bojāejas tos, kuri ir šo mācību savaldzināti, Baznīca nodod anatēmai šīs mācības un tos, kuri spītīgi pie tām turas.

Vārds „anatēma” nozīmē atšķiršana, atmešana. Kad Baznīca nodod kādu mācību anatēmai, tas nozīmē, ka šī mācība satur sevī Svētā Gara zaimošanu un pestīšanas dēļ to ir nepieciešams atmest un nošķirt, kā indi nošķir no ēdiena.

Kad anatēmai tiek nodots cilvēks, tas nozīmē, ka šis cilvēks ir neatgriezeniski pieņēmis Dievu zaimojošu mācību, ar to atņem pestīšanu sev un tiem tuvākajiem, kuri pieņēma viņa domas sistēmu. Kad cilvēks nolemj atmest Dievu zaimojošu mācību un pieņemt to, kuru glabā Pareizticīgā Baznīca, tad viņam, pēc Pareizticīgās Baznīcas kanoniem, ir nepieciešams nodot anatēmai viltus mācību, kuru viņš līdz šim turēja, un kura viņu veda pazudināšanā, atsvešinot no Dieva, turot naidā pret Dievu, Svētā Gara zaimošanā, kopībā ar sātanu.

Anatēmai ir Baznīcas garīgās dziedināšanas nozīme pret cilvēciskā gara slimību, kura atnes mūžīgo nāvi. To atnes visas cilvēciskās mācības, kuras ieved savu prātošanu, smeltu no bojāta saprāta, no miesiskā saprāta, no šī kritušo garu un cilvēku kopējā mantojuma… Cilvēciskā prātošana, kas ir ievesta kristīgās ticības mācībā, tiek saukta par herēzi, bet sekošana šai mācībai par ļaunticīgu (зловерие).

Apustulis pie miesīgām lietām pieskaita arī herēzes (Gal. 5:20). Tās pieder pie miesas darbiem pēc savas izcelsmes, miesiskās prātošanas, kura ir nāve, kura ir naidošanās ar Dievu, kura Dieva likumam nepakļaujas, nedz arī to spēj (skat. Rom. 8: 6,7). Tās pieder pie miesas darbiem arī pēc savām sekām. Atsvešinot cilvēcisko garu no Dieva, savienojot to ar sātana garu pēc tā galvenā grēka – Dieva zaimošanas, tie nodod viņu kaislību paverdzinātībā, kā Dieva atstātu un nodotu savai kritušajai dabai. Aptumšojusies viņu neprātīgā sirds, Apustulis saka par gudriniekiem, kuri novērsušies no patiesās Dieva atziņas, saukdami sevi par gudriem, kļuvuši ģeķi, apmainījuši Dieva patiesību pret meliem, tāpēc Dievs nodevis viņus pazemojošās kaislībās (skat. Rom. 1:21, 22, 25, 26). Par pazemojošām kaislībām tiek sauktas dažādas netiklības kaislības. Herēžu dibinātāju dzīvošana bija izvirtīga: Apolinārijs bija laulības pārkāpējs (skat. Vislīdzīgā Ēfraima Sīrieša dzīvesstāstu), Eutīhijs bija īpaši paverdzinājies naudaskārei ,

Ārijs bija neticami izvirtis ... Svētlaimīgi tie, kuri nekad nav dzirdējuši un lasījuši šos elles izvirdumus. Tos lasot, herēžu dibinātāju gara vienotība ar sātana garu kļūst acīmredzama.

Herēzes, būdamas miesiskas darbības, miesiskās prātošanas augļi, ir ļauno garu izdomātas. „Bēdziet no bezdievīgām herēzēm, saka svētais Ignātijs Dievnesējs, „tās ir sātana, ļaunuma iesācēja – čūskas izdomātas” (1. vēstule galliešiem). Par to nav ko brīnīties, jo Kritušie eņģeļi ir nonākuši no garīgās godības augstuma, tie ir krituši miesiskā prātošanā vairāk nekā cilvēki. Cilvēkiem ir iespējams pāriet no miesiskās prātošanas uz garīgo, bet kritušajiem eņģeļiem šīs iespējas nav. Cilvēki nav pakļauti tik spēcīgai miesiskās prātošanas ietekmei, kā gari, jo cilvēkos dabiskais labais nav iznīcināts. Cilvēkos labais ir sajaukts ar ļaunumu, un tāpēc ir nederīgs, bet kritušajos eņģeļos valda un darbojas tikai ļaunums. Miesiskā prātošana garu pasaulē guva visplašāko, pilno attīstību, kādu tā vien var sasniegt. Viņu galvenais grēks ir ārprātīgs naids pret Dievu, kas atklājas briesmīgā, nepārtrauktā Dieva zaimošanā. Viņi ir paaugstinājušies par Pašu Dievu, padevību Dievam, kas ir dabīga radījumam, viņi ir izmainījuši nepārtrauktā pretdarbībā, nesamierināmā naidā. No tā viņu krišana ir dziļa, un mūžīgās nāves, ar kuru tie satriekti, ievainojums ir neizdziedināms. Viņu būtiskā kaislība ir lepnība...

Ļaunie gari, saturot sevī visu grēku sakni, cenšas iesaistīt visos grēkos cilvēku ar mērķi un vēlēšanos pazudināt to. Viņi iesaista mūs dažādā izdabāšanā miesai, mantkārībā, slavaskārē, attēlojot mūsu priekšā šo kaislību priekšmetus kārdinošā gleznā. Īpaši tie cenšas ieraut mūs lepnībā, no kuras kā no augu sēklām dīgst naids pret Dievu un zaimošanas grēks, kurš sastāda visu herēžu būtību, ir pats smagākais grēks, kā tāds, kurš pēc būtības piemīt kritušajiem gariem un ir to visatšķirīgākā īpašība. Kritušie eņģeļi cenšas aizklāt visus grēkus ar pieklājīgu masku, ko Tēvu askētiskajos darbos sauc par attaisnojumu (оправдание) (Преп. Авва Дорофей. Поучение о еже не составляти свой разум ). To viņi dara ar mērķi, lai ērtāk būtu apmānīt cilvēkus, lai viņi vieglāk piekristu pieņemt grēku. Tieši tāpat tie rīkojas Dieva zaimošanas gadījumā – cenšas to apslēpt ar lielisku nosaukumu, bagātīgu daiļrunību, augstu filozofiju. Herēze ir briesmīgs ierocis garu rokās. Viņi ar tās palīdzību ir pazudinājuši veselas tautas, nemanāmi nolaupot tiem kristietību, aizvietojot kristietību ar Dievu zaimojošu mācību, izgreznojot nāvi nesošo mācību ar atturības, patiesas atjaunotas kristietības nosaukumu. Herēze ir grēks, kurš, galvenokārt, tiek darīts prātā. Šis grēks, prāta pieņemts, nododas garam, izplatās uz miesu, apgāna arī mūsu miesu, kurai ir spēja pieņemt iesvētīšanu no komunicēšanas ar Dievišķo svētību un spēja apgānīties un sagandēties, saistoties ar kritušajiem gariem. Šis grēks ir maz redzams un mazsaprotams tiem, kuri skaidri nezin kristietību un tāpēc viegli noķer savos tīklos vienkāršumu, nezināšanu, vienaldzību un virspusēju kristietības apliecināšanu. Uz laiku herēžu notverti bija vislīdzīgie Joannīkijs lielais, Jordānas Gerasims un daži citi Dieva svētie. Ja svētie vīri, kuri vadīja savu dzīvi vienīgi rūpēs par pestīšanu, nevarēja uzreiz saprast Dieva zaimošanu, ko teikt par tiem, kuri vada savu dzīvi laicīgās rūpēs, kuriem sapratne par ticību ir nepietiekama, pavisam nepietiekama? Kā ieraudzīt viņiem nāvi nesošo herēzi, kad tā viņiem stājās priekšā, izdaiļota ar gudrības, taisnuma un svētuma masku? Lūk, iemesls, kāpēc veselas cilvēku sabiedrības un veselas tautas viegli noliecās zem herēzes jūga. Šī iemesla dēļ ļoti grūti ir atgriezties no herēzes Pareizticībā, daudz grūtāk nekā no neticības un elkdievības. Herēzes, kuras ir tuvāk bezdievībai, ir vieglāk saprotamas un atmetamas, nekā herēzes, kuras mazāk attālinājušās no Pareizticības un tāpēc ir slēptākas. Romas imperators, apustuļiem līdzīgais Konstantīns Lielais rakstīja vēstuli svētajam Aleksandrijas patriarham Aleksandram, herēzes vadītāja Ārija atmaskotājam, mudinot viņu pārtraukt strīdus, kuri izjauc mieru „tukšu” vārdu dēļ. Ar šiem vārdiem, kuri nosaukti par „tukšiem”, tika noliegta Kunga Jēzus Kristus Dievišķā daba, tika iznīcināta Kristietība . Viņa nesaprašana ar svētā vīra, uzticīgā labā godātāja, bija apmānīta ar viņam neaptveramu herēzes viltību.

Herēze, kas ir smags nāves grēks, ārstējas ātri un izšķiroši, kā prāta grēks, ar patiesu un no visas sirds tās nodošanu anatēmai. Svētais Jānis Pakāpnieks teica: „Svētā biedrotā Baznīca pieņem herētiķus tad, kad viņi patiesi nodod anatēmai savu herēzi un tūliņ dod viņiem iespēju saņemt Svētos Noslēpumus. Bet netiklības grēkā kritušajiem, kaut arī viņi izsūdzētu un pārtrauktu savu grēku, pēc Apustuliskajiem noteikumiem nosaka daudzu gadu atšķiršanu no Svētajiem Noslēpumiem.” (Laodīkejas Koncils, 6. noteikums ). Iespaids, ko radījis miesas grēks, paliek cilvēkā arī pēc grēka izsūdzēšanas un pēc tā pārtraukšanas, bet herēzes radītais iespaids tiek iznīcināts uzreiz pēc tās nobeigšanas. Patiesa un izšķiroša herēzes nodošana anatēmai ir dziedināšanas līdzeklis, kas galīgi un pilnīgi atbrīvo dvēseli no herēzes. Bez šī līdzekļa Dieva zaimošanas inde paliek cilvēka garā un nepārtrauc to svārstīt ar nesapratni un šaubām, ko rada neiznīcinātā līdzjušana herēzei, paliek nodomi, kas saceļas pret Kristus prātu (skat. 2. Kor. 10:5), apgrūtina tā pestīšanu, kurš ir viņu apsēsts, kurš ir apsēsts ar nepakļāvību un pretošanos Kristum, kurš paliek saiknē ar sātanu. Dziedināšanu ar anatēmu svētā Baznīca vienmēr uzskatīja par nepieciešamu pret briesmīgo herēzes slimību. Mūsu gara šķīstīšanai un dvēseles glābšanai nepieciešams kopā ar Baznīcu pilnībā noliegt un atstumt jebkuru nepareizu prātošanu un spriedelēšanu, lai stāvētu Dieva patiesībā, kas viena nodrošina pareizu Dieva zināšanu un kalpošanu Viņam. Herēžu noliegšana dos mums gara brīvību, vieglumu, spēku, kas liecina par Baznīcas darbības pareizumu.

Dievišķā Patiesība kļuva par Cilvēku, lai caur sevi mūs glābtu, kas bijām pazuduši caur nāvējošās nepatiesības pieņemšanu un savienošanos ar to. „Ja jūs paliksiet Manos vārdos, patiesi būsiet Mani mācekļi un atzīsiet Patiesību un Patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31,32), tā mūs māca pati Patiesība, un dod tādu apsolījumu, ja mēs pieņemsim Viņas mācību un paliksim Tai uzticīgi. Kristus mācībai uzticīgs var palikt tikai tas, kurš stingri atmetīs un vienmēr atmetīs visas ļauno garu un cilvēku izdomātās un izdomājamās mācības, kuras ir naidīgas Kristus mācībai, Dieva mācībai, kuras apdraud tās veselumu un neaizskaramību. Neaizskaramībā un pilnībā Dieva atklātā mācība tiek glabāta vienīgi un tikai Austrumu Pareizticīgajā Baznīcā .

16. /1. marts, svētdiena

Lielā gavēņa 1. svētdiena. Pareizticības svinības. 5. balss.

Moc. priest. Pamfila, diak. Valenta, Pāvila, Porfīrija, Seleukija, Teodūla, Juliāna, Samuēla, Elijas, Daniēla, Jeremijas un Jesajas (307-309). Svt., Maskavas Makārija (1926).

Persijas mocekļu, kuru svētās relikvijas atdusas Martiropolē (IV). Visl. Marūfa, Mezopotāmijas (Martiropoles) bīsk. (422).

Svtmoc. Pētera Uspenska priestera (1938).

Dievmātes Kipras ikonas Maskavas apgabala Stromiņas ciemā (pārejošas svinības Lielā gavēņa 1. svētdienā).

Svt. Vasīlija Lielā liturģija.

Pēc liturģijas kalpo aizlūguma dziedājumu par godu Pareizticības svinībām.

Rīt. – 5. Ev. Lk. 113. lekc. XXIV, 12-35. Lit. – Ebr. 329. lekc. (no vidus) XI, 24-26, 32 – XII, 2.

Jņ. 5. lekc. I, 43-51:

43 Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrod Filipu un viņam saka: "Seko Man!"

44 Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas.

45 Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: "Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu."

46 Nātānaēls viņam sacīja: "Vai no Nacaretes var nākt kas labs?" Filips viņam atbild: "Nāc un redzi!"

47 Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: "Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!"

48 Nātānaēls sacīja Viņam: "Kā Tu mani pazīsti?" Jēzus atbildēja viņam: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju."

49 Nātānaēls atbildēja Viņam: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"

50 Jēzus viņam atbildēja: "Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.

51 Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu."

15. / 28. februāris, sestdiena, gavēņa diena.

Lielmoc. Feodora Tīrona (ap. 306.) (pārejošas svinības Lielā gavēņa 1. nedēļas sestdienā).Ap. Onisima no 70 ap. (ap 109.).

Visl. Pafnutija, Pečoru vientuļnieka, Tālajās alās (XIII). Visl. Pafnutija un viņa meitas visl. Eufrosīnijas (V). Visl. Eusēvija, Sīrijas tuksneša iemītnieka (430-440).

Svtmoc. priest. Mihaila Pjatajeva un Jāņa Kuminova (1930); svtmoc. priest. Nikolaja Morkovina, Aleksija Ņikitska, Aleksija Smirnova, diak. Simeona Kuļjamina, visl.moc. Pāvila Kozlova un visl.moc. Sofijas Seļiverstovas (1938).

Dievmātes Viļņas ikonas (atnešana Viļņā 1495. g.) un Dalmācijas ikonas (1646).Svt. Jāņa Zeltamutes Dievišķā liturģija.

Rīt. – Dievmātei: Lk. 4. lekc. I, 39-49, 56 vai svt.: Jņ. 36. lekc. X, 9-16. Lit. - Ebr. 303. lekc. I, 1-12. Mk. 10. lekc. II, 23 – III, 5:

23 Un notika, Viņam sabatā pa labību ejot, Viņa mācekļi, pa ceļu iedami, sāka plūkt vārpas.

24 Un farizeji Viņam sacīja: "Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav ļauts?"

25 Un Viņš uz tiem saka: "Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņu spieda trūkums un tas bija izsalcis pats un tie, kas bija pie viņa?

26 Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nav atļauts - kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija."

27 Un Viņš uz tiem sacīja: "Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.

28 Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu."

1 Un Viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.

2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.

3 Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: "Nāc te šurp!"

4 Un Viņš uz tiem saka: "Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?" Bet tie cieta klusu.

5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.

14. / 27. februāris, piektdiena, gavēņa diena.

Visl. Auksentija (ap 470.). Ap. pielīdzināmā slāvu mācītāja Kirila (869).

Visl. Īzakija, Pečoru vientuļnieka, Tuvajās alās (ap 1090.). 12 grieķu, Kijevas Pečoru Lavras Dievmātes Aizmigšanas katedrāles cēlēju (XI). Labt. Čerņigovas kņ. Mihaila un viņa bajāra Feodora sv. relikviju pārnešana (1578). Visl. Mārona, Sīrijas tuksneša vientuļnieka (IV). Svt. Ābramija, Karijas bīsk. (ap 423.). Visl. Ilariona Gruzīna, Svētkalnieša (1864) (Gruz.).

Svtmoc. priestera Pāvila Dernova un viņa dēlu mocekļu Borisa, Grigorija un Simeona (1918); svtmoc. Onisima, Tulas bīsk. (1937); svtmoc. diak. Trifona Rodoņežska (1938).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu Dievišķā liturģija.

Pēc aizamvona lūgšanas – kanons lielmoc. Teodoram Tīronam un koļivas iesvētīšana.

Sestā stunda: Jes. III, 1-14.

Vakara dievk.: Sālam. pam. III, 19-34:

1. Moz. II, 20 – III,20:

20 Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu.

21 Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu.

22 Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka.

23 Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.

24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."

25 Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.

1 Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?"

2 Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā,

3 bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit."

4 Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit,

5 bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu."

6 Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.

7 Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus.

8 Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā.

9 Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: "Kur tu esi?"

10 Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos."

11 Bet Viņš sacīja: "Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?"

12 Un cilvēks sacīja: "Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu."

13 Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: "Ko tu esi darījusi?" Un sieva sacīja: "Čūska mani pievīla, un es ēdu."

14 Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: "Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas.

15 Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī."

16 Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi."

17 Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas.

18 Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt.

19 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties."

20 Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu: Ieva, jo viņa ir visu dzīvo māte.

Lielā pavakare ar Lielā grēku nožēlas kanona 4.daļu Lielā gavēņa 1.nedēļas ceturtdienas vaka8

Lielā grēku nožēlas kanona 1.irmoss

13. / 26. februāris, ceturtdiena, stingrā gavēņa diena.

Visl. Martiniāna (V). Svt. Serafima (Soboļeva), Bogučaras arhibīsk. (1950).

Visl. Zojas un Fotīnijas (Svetlanas) (V). Visl. Eulogija, Aleksandrijas arhibīsk. (607-608). Visl. Stefana, sv. mūka kārtā Simeona, Serbijas ķeizara, Mirrutecinošā (1200). Omskas metropolijas svēto kopēja godināšana.

Svtmoc. priest. Vasīlija Triumfova un Gabriēla Preobraženska (1919); svtmoc. Silvestra, Omskas arhibīsk. (1920); svtmoc. priest. Zosimas Trubačova, Nikolaja Dobroļubova, Vasīlija Gorbačova, Jāņa Pokrovska, Leontija Grimaļska, Vladimira Pokrovska, Parfēnija Gruzinova, Jāņa Kalabuhova, Jāņa Kosinska, Mihaila Popova un diakona Jevgēņija Nikoļska, visl.moc. Annas Korņejevas, Veras Morozovas un Irīnas Hvostovas, moc. Pāvila Sokolova (1938).

Sestā stunda: Jes. II, 11-21.

Vakara dievk.: Sālam. pam. III, 1-18.

1. Moz. II, 4-19:

4 Šis ir stāsts par debesīm un zemi, kad tās tapa radītas. Laikā, kad Dievs Tas Kungs zemi un debesis radīja,

5 zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs Tas Kungs vēl nebija licis lietum līt pār zemi, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu.

6 Tad avotu ūdeņi cēlās no zemes un apūdeņoja visu zemes virsu.

7 Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.

8 Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.

9 Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.

10 Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu; un no turienes tā dalījās četrās galvenās straumēs:

11 vienas vārds ir Pišona, tā plūst apkārt visai Havilas zemei, kur ir zelts.

12 Un šīs zemes zelts ir labs. Tur ir arī aromātiski sveķi un onikss.

13 Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt visai Kuša zemei.

14 Bet trešās upes vārds ir Hidekela, tā plūst austrumos no Asuras. Ceturtās upes vārds ir Eifrata.

15 Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.

16 Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd,

17 bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi."

18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."

19 Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds.

Lielās pavakares tropāri

12. / 25. februāris, trešdiena, stingrā gavēņa diena.

Dievmātes Ibērijas ikonas piemiņa. Svt. Melētija, Antiohijas arhibīsk. (381). Svt. Aleksija, Maskavas un visas Krievzemes metr., brīnumdarītāja (1378). Svt. Melētija, Harkovas arhibīsk. (1840).

Visl. Marijas, kas nesusi vārdu Marīns, un viņas tēva, mūka Eugēnija (VI). Svt. Antonija, Konstantinopoles patriarha (895). Visl. Ipsenas Melētija (XIX).

Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija.

Sestā stunda: Jes. II, 3-11. Vakara dievk.: 1. Moz. I, 24 – II, 3;

Sālam. pam. II, 1-22:

1 Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to,

2 lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi,

3 un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos,

4 ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām,

5 tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu.

6 Jo Tas Kungs piešķir gudrību, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.

7 Viņš liek vaļsirdīgajam piedzīvot izdošanos un ņem Savā aizvējā tiklos,

8 un pasargā tos, kas dara pareizi, un paglabā neskartus Savu svēto ceļus.

9 Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu.

10 Jo gudrība ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos.

11 Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs,

12 lai tu nenokļūtu uz ļaunu ļaužu ceļa un neatrastos neprātīgu pļāpātāju vidū,

13 kas atstāj īsteno ceļu un iet pa tumsas tekām,

14 kas priecājas ļaunu darīt un gavilē par viltību,

15 kas virza greizi savu ceļu un noiet galīgi neceļā, -

16 lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas svešinieces varā, kas maigus vārdus pauž

17 un atstāj savu jaunības draugu, un aizmirst savu Dieva priekšā slēgto derību.

18 Jo viss viņas nams noliecas nāvei pretī un viņas pašas soļi tuvojas viņai jau zudušo soļiem,

19 neviens, kas pie viņas iegriežas, neatnāk atpakaļ un neatgūst dzīvības ceļu.

20 Lai tu ietu pa labu ļaužu ceļu un paliktu uz taisnīgo stigas,

21 jo taisnīgie apdzīvos zemi un sirdsskaidrie paliks tajā,

22 bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti, un Dieva vārda nonicinātāji tiks no turienes izskausti.

11. / 24. februāris, otrdiena, stingrā gavēņa diena.

Svtmoc. Vlasija, Sevastijas bīsk. (ap 316.). Labt. kņ. Vsevoloda, sv. kristībā Gabriēla, Pleskavas kņ., brīnumdarītāja (1138). Visl. Priluckas, Vologdas Dimitrija (1392).

Taisnās Feodoras, Grieķijas imperatores, kura atjaunoja svēto ikonu godināšanu (ap 867.).

Sestā stunda: Jes. I, 19 – II, 3. Vakara dievk.: 1. Moz. I, 14-23; Sālam. pam. I, 20-33:

20 Bet īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij;

21 tā sauc pie ieejām vārtos, vērsdamās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā:

22 "Cik ilgi jūs, nejēgas, mīlēsit vieglprātību, cik ilgi zobgaļiem patiks visu apsmiet un ģeķi ienīdēs atzīšanu?

23 Veltījiet labāk savu uzmanību manai pārmācībai! Redzi, es gribu jums izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus.

24 Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis,

25 un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par manu pārmācību,

26 tad es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties,

27 un, kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss un kad jūs vispār pārņems likstas un bēdas,

28 tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs.

29 Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā,

30 ka viņi negribēja manu padomu un nonicināja manu pārmācību;

31 tad lai nu viņi bauda no sava ceļa augļiem un lai atēdas paši sava padoma.

32 Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un ģeķus pazudina viņu pašu pārgalvība.

33 Bet, kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes."