25. / 8. oktobris, ceturtdiena

Visl. Aleksandrijas Eufrosīnijas (V). Visl. Sergija, Radoņežas igumena, visas Krievzemes brīnumdarītāja, nāves diena (1392).

Visl. Suzdaļas Eufrosīnijas, pasaulē Teodūlijas (1250). Svt. Hermaņa, Kazaņas arhibīsk., sv. relikviju pārnešana (1592). Visl. Kijevas Dosifejas vientuļnieces (1776). Visl.moc. Pafnutija ēģiptieša un ar viņu 546 mocekļu (III).

Sv. priest. Nikolaja Rozova apl. (1941). Svtmoc. Aleksandra Smirnova un priest. Feodora Ļebedeva sv. relikviju iegūšana (1985).

Rīt. – Mt. 43. lekc. XI, 27-30.

Lit. – Visl.: Gal. 213. lekc. V, 22 – VI, 2.

Lk. 24. lekc. VI, 17-23:

17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām.

18 Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli.

19 Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.

20 Bet Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: "Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!

21 Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!

22 Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.

23 Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem.

Svētā pirmmocekle un apustuļiem pielīdzināmā Tekla

Kad svētie apustuļi Pāvils un Barnaba sludināja Evaņģēliju Ikonijā, pilsētā Mazāzijā, viņi parasti apmetās dievbijīga vīra, vārdā Onēsifors, mājās. Pāvils viņu piemin savā vēstulē Timotejam ar vārdiem: "Lai Kungs dod žēlastību Onēsifora namam, jo ​​Viņš man bieži ir devis mieru un nav kaunējies manu važu" ( 2. Tim. 1:16 ). Visi, kas vēlējās dzirdēt apustuļu mācības, pulcējās Onēsifora mājās, un daudzi tika pievērsti patiesajam ceļam.

Starp viņām bija deviņpadsmit gadus veca jaunava vārdā Tekla, skaista meita dižciltīgiem un bagātiem vecākiem. Viņa bija saderināta ar jaunekli vārdā Tamirs, kurš arī bija viens no pilsētas izcilākajiem bagātības, izcelsmes un skaistuma ziņā. Apustuļa Pāvila vārdiem bija dziļa ietekme uz jauno meiteni, un viņa slepeni pieņēma kristīgo ticību. Mīlot Dievu no visas sirds, viņa arvien vairāk atsvešinājās no šīs pasaules priekiem un vēlējās, neslēdzot laulību, veltīt visu savu dzīvi Dievam. Tomēr viņas māte, pagāne, sāka uztraukties, redzot, ka viņas meita pastāvīgi kontaktējas ar kristiešiem. Kad viņa uzzināja, ka arī Tekla ir pieņēmusi kristietību, viņa ļoti sadusmojās. Izsaucot Tamiru, viņa viņam teica: "Kāpēc tu nerūpējies par savu līgavu?" "Vai tu neredzi, ka viņa ir klausījusies šo glaimotāju vārdos, kas maldina tautu ar pasakām, un ir pilnībā aizmirsusi sevi un savu ģimeni?" Līgavainis bija satraukts un centās atkal piesaistīt savu līgavu ar mīlestību un maigumu, bet viņa palika vienaldzīga un auksta. Māte savukārt bija pārmaiņus dusmīga un izmisusi, dažreiz bargi norāja meitu par nepaklausību un izturējās pret viņu skarbi, dažreiz asarām acīs lūdza viņu neatteikties no laulībām, kas solīja viņai muižniecību, bagātību un visus pasaules priekus. Bet Tekla palika nepiekāpīga. Viņa nožēloja, ka nevarēja izpildīt mātes gribu; un tomēr, iepazinusi patieso ticību, viņai nebija iespējams atgriezties pie savām agrākajām kļūdām; nebija iespējams apprecēt pagānu, ja viņas sirds ilgojās pēc citas dzīves un vēlējās tikai pilnībā veltīt sevi Dievam.

Visbeidzot, Tamīrs, redzēdams, ka viss ir veltīgi, sūdzējās pilsētas pārvaldniekam par apustuli Pāvilu. "Šis ārzemnieks," viņš teica, "maldina cilvēkus ar maģiju, novēršot viņus no dievu pielūgšanas un pievēršot viņus kaut kādam Kristum, ko jūdi sita krustā. Viņš arī pavedināja manu līgavu Teklu, kura līdz šim mani mīlēja, bet tagad atsakās mani precēt." Gubernators izsauca Pāvilu un pavēlēja viņu ieslodzīt līdz turpmākai tiesai.

Kad Tekla dzirdēja, ka apustulis Pāvils viņas dēļ ir ieslodzīts, viņa nolēma doties pie viņa. Naktī piecēlusies, viņa devās uz cietumu un piekukuļoja sargu, lai tas ielaistu viņu iekšā un apciemotu Pāvilu. Tad viņa sāka viņam kalpot kā meita tēvam.

Tikmēr viņas bēgšana satrauca visu viņas ģimeni; viņi ilgi meklēja viņu visur, izjautāja par viņu un beidzot atrada viņu cietumā kopā ar Pāvilu. Par to nekavējoties tika ziņots pilsētas pārvaldniekam, kurš pavēlēja atvest apustuli un Teklu pie viņa. Cilvēki, ieraudzījuši Pāvilu, sāka kliegt uz pārvaldnieku: "Nosodiet viņu, viņš ir ļauns burvis!" Tamīrs vairāk par visiem uzstāja, lai Pāvils tiktu sodīts ar nāvi; Teklas māte, pilnībā aizmirsusi mīlestību pret meitu, pieprasīja viņas nāvessodu. Pārvaldnieks sāka pratināt Pāvilu, bet, redzot, ka viņš nav vainīgs nekam vairāk kā kristīgās ticības atzīšanās, neatzina viņu par nāves cienīgu un, sodījis viņu, izraidīja no pilsētas. Pāvils devās prom ar Barnabu un Onēsiforu un viņu ģimeni; bet, raizējoties par Teklu, viņš apstājās nelielā attālumā.

Tikmēr pilsētas pārvaldnieks mudināja Teklu atgriezties pie savas agrākās ticības un apprecēties ar Tamiru. Bet viņa atteicās, un tāpēc viņu notiesāja sadedzināšanai uz sārta. Viņi atnesa sausu malku, sienu un žagarus, uzcēla no tās sārtu un grasījās uzcelt uz tā jauno kristieti. Bet viņa negaidīja, kamēr tas notiks; viņa pārmeta krustu un uzkāpa uz sārta, mierīgi un bezbailīgi gaidot nāvi. Sārts tika aizdedzināts. Tad pats Kungs parādījās Teklai; Svētais Kipriāns to piemin savā lūgšanā ar vārdiem: "Stāvi mūsu priekšā, kā Pāvils stāvēja važās un Tekla ugunī."

Liesmas jau cēlās augstu; pēkšņi sākās spēcīgas lietusgāzes, ko pavadīja tik spēcīga krusa, ka vadonis un visi ļaudis bailēs bēga mājās, meklējot drošību. Ugunsgrēks apdzisa, Tekla neskarta izkļuva no tā un brīvi pameta pilsētu, vēloties atrast apustuli Pāvilu.

Drīz viņa satika apustuļa Pāvila mācekli, kuru bieži bija redzējusi Onēsifora mājā. Viņš devās uz pilsētu pirkt maizi. Pazīstot viņu, viņa jautāja par svēto apustuli Pāvilu, un viņš atveda viņu pie sevis. Priecājoties un pateicoties Dievam, viņi visi kopā ceļoja caur Listru un Derbi uz Antiohiju. Pa ceļam svētie apustuļi Pāvils un Barnaba sludināja Evaņģēliju un veica daudzus brīnumus.

Kad viņi ieradās Antiohijā, viens no pilsētas vadītājiem, vārdā Aleksandrs, ieraudzīja skaisto Teklu un vēlējās viņu apprecēt. Bet Teklas apņēmība veltīt savu dzīvi Dievam kļuva vēl spēcīgāka, un viņa noraidīja viņa priekšlikumu. Tad mīlestību viņā nomainīja dusmas un naids, un viņš nolēma viņu iznīcināt. Viņš ziņoja pilsētas vadītājam, ka viņa ir kristiete, un Tekla tika notiesāta, lai viņu aprītu savvaļas zvēri. Spriedums bija jāizpilda nākamajā dienā, bet tikmēr Tekla tika aizvesta pie sievietes vārdā Trifena. Šī Trifena, kura bija no karaliskas izcelsmes, vēlāk pieņēma kristīgo ticību, un apustulis Pāvils viņu piemin savā vēstulē romiešiem ( Rom. 16:12 ). Tekla visu nakti pavadīja lūgšanā un sarunā ar Trifenu, un nākamajā dienā visas tautas priekšā viņa tika sodīta ar nāvi. Viņai tika palaisti savvaļas zvēri, bet, klātesošajiem par pārsteigumu, dzīvnieki svētajai nepieskārās. Šeit daži cilvēki sāka slavēt Dievu, kuru sludina Tekla; citi teica, ka viņa ir burve un ir paveikusi savu maģiju uz dzīvniekiem. Tad vadonis pavēlēja vest Teklu atpakaļ uz Trifenu un nebarot dzīvniekus līdz nākamajai dienai.

Nākamajā dienā Tekla atkal tika izvesta, lai viņu apraudātu. Viņu pavadīja Trifaina, kura rūgti raudāja, jo bija iemīlējusi svēto un viņas vārdi jau bija aizkustinājuši viņas sirdi. Viņi palaida vaļā zvērus — lauvu un lāci. Bada pārņemti, tie dusmās izskrēja no saviem būriem, bet, ieraudzījuši svēto, klusi piegāja pie viņas un nogūlās pie viņas kājām. Cilvēki, pārsteigti par brīnumu, iesaucās: "Liels ir Dievs, kuru sludina Tekla!" Bet valdnieks nepakļāvās Tā Kunga varai. Viņš pavēlēja svēto iemest bedrē, kas bija pilna ar čūskām un indīgiem rāpuļiem. Bet, kad viņa iznāca neskarta un citas mokas izrādījās neefektīvas, viņš pārbijās no spēka, kas viņu bija pasargājis. Viņš viņu pasauca un jautāja:

- Kas tu esi, un kāds spēks tevi aizsargā?

“Esmu mūžīgā Dieva kalpone,” atbildēja Tekla; un valdnieks, baidoties no Dieva, atlaida meiteni, sakot:

– Es atbrīvoju Teklu, Dieva kalponi, brīvībā.

Tekla atgriezās pie Trifenas un kādu laiku dzīvoja pie viņas, sludinot Dieva vārdu un pievēršot pagānus ticībai. Vēlāk viņa atkal vēlējās pavadīt svēto apustuli Pāvilu, bet viņš atteicās, sakot, ka kādam, kurš dodas karā, nav pieņemami ņemt līdzi jaunu jaunavu.

Tad ar apustuļa Pāvila svētību Tekla devās uz Seleukiju. Tur viņa apmetās kalnā, vientuļā vietā, nodomājot pavadīt savu dzīvi vientulībā, gavēnī un lūgšanā. Bet daudzi nāca pie viņas pēc pamācības un atnesa slimos, lūdzot viņas palīdzību, un ar Dieva spēku Tekla dziedināja slimos un pievērsa ticībai pagānus. Arī šeit viņu vajāja ļauni cilvēki, bet Dievs brīnumainā kārtā pasargāja un izglāba no visām nepatikšanām un briesmām. Tā viņa daudzus gadus pavadīja lūgšanā un labos darbos un nomira vecumdienās. Viņa bija pirmā mocekle, un pareizticīgo baznīca viņu iecēla par līdzvērtīgu apustuļiem par viņas dalību Svētā Evaņģēlija sludināšanā.

24. / 7. oktobris, trešdiena, gavēņa diena.

Pirmmoc. ap.piel. Teklas (I).

Visl. Nikandra, tuksneša vientuļnieka, Pleskavas brīnumdarītāja (1581). Visl.moc. Vologdas Galaktiona (1612). Visl. Koprija (530). Sv. Serbijas karaļa Vladislava (pēc 1264.).

Svtmoc. diak. Vasīlija Voskresenska (1918); svtmoc. priest. Andreja Bistrova un Pāvila Berezina, visl.moc. Vitālija Kokoreva un moc. Vasīlija Vinogradova, Sergija Mihailova un Spiridona Saveļjeva (1937); svtmoc. priest. Nikandra Grivska (1939).

Dievmātes Mirožas ikonas (1198).

Fil. 237. lekc. I, 12-20.

Lk. 12. lekc. IV, 1-15:

1 Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas

2 un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst.

3 Tad velns Viņu uzrunāja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi."

4 Bet Jēzus viņam atbildēja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien."

5 Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis.

6 Un velns Viņam sacīja: "Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot.

7 Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs."

8 Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: "Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot."

9 Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzālemi un nostatīja Viņu Tempļa jumta galā un sacīja Viņam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā.

10 Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi,

11 un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi."

12 Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: "Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt."

13 Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja Viņu līdz turpmākam laikam.

14 Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni.

15 Un Viņš mācīja viņu sinagogās, un visi Viņu slavēja.

Svētā Pravieša un Tā Kunga Priekšteča Jāņa Kristītāja ieņemšana 6.oktobris

Cilvēki, kurus Dieva Providence ir nolēmusi lieliem darbiem žēlastības valstībā, tiek ieņemti un dzimuši Dieva īpašās providences ietekmē. Dievs bieži izvēlējās trauslu dabu par savu izredzēto dzimšanas instrumentu, tādējādi ieaudzinot viņos, ka Viņa lielo un svēto plānu piepildīšanai nav nepieciešams dabas spēks, bet gan Dieva spēks un vājuma pilnība. Tas piepildījās Priekšteča ieņemšanā, ko veica Elizabete, par kuru Baznīca sauc, "kura sākumā nedzemdēja, būdama neauglīga, deva par gaismekli, lai apgaismotu visu pasauli, nomocītu ar aklumu".

Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja kāds priesteris Zaharija no Abijas dzimtas un viņa sieva Elizabete no Ārona dzimtas. Abi bija taisnīgi Dieva priekšā, staigājot visās lietās pēc Tā Kunga pavēlēm un noteikumiem. Viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi jau bija veci gados. Kādu dienu Zaharija kalpoja Dievam savā kārtā; liels pūlis bija templī un lūdza Dievu. Kamēr viņš kvēpinājs, Tā Kunga eņģelis parādījās Zaharijam, stāvot kvēpināmā altāra labajā pusē. Ieraudzījis eņģeli, Zaharija izbijās, un viņu pārņēma bailes. “Nebīsties , Zaharija,” eņģelis viņam sacīja, “ jo tava lūgšana ir uzklausīta , un tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa dzimšanu.” Jo tas būs liels Tā Kunga acīs: viņš nedzers ne vīnu, ne stiprus dzērienus; un viņš tiks piepildīts ar Svēto Garu jau no mātes miesām. Un viņš daudzus Israēla bērnus pievērsīs Tam Kungam, viņu Dievam. Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un pretiniekus taisno gudrībā, lai sagatavotu Tam Kungam pilnīgu tautu. "Kā tas var būt ," jautāja Zaharija, " jo es esmu vecs vīrs, un mana sieva arī ir veca." "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā," atbildēja eņģelis, " un es esmu sūtīts, lai runātu ar jums un pasludinātu jums šo labo vēsti, jo jūs neticējāt maniem vārdiem, kas notiks šajā laikā." Tikmēr ļaudis gaidīja Zahariju un bija pārsteigti, ka viņš kavējas svētnīcā. Kad Zaharija iznāca, viņš vairs nevarēja runāt; tie, kas stāvēja blakus, saprata, ka viņš templī bija redzējums. Pēc tam, kad viņa kalpošanas dienas bija pagājušas, Zaharija atgriezās savās mājās. Viņa sieva Elizabete ieņēma un pateicās Kungam, ka Viņš bija uzlūkojis viņu, lai glābtu viņu no cilvēku negoda ( Lūkas 1:5-25 ). Tā Priekšteča ieņemšana bija brīnišķīga un godības pilna, pateicoties Dieva īpašajai apgādībai un apsolījumam! Sestajā mēnesī pēc ieņemšanas Priekštecis ar priecīgu lēcienu mātes miesās sagaidīja Dievmāti un apliecināja To Kungu.

Pieminot Kristītāja ieņemšanu, pēc Dieva īpašas ieceres, Pareizticīgā Baznīca svin svētkus, kas neapšaubāmi tika iedibināti kristietības pirmsākumos. Jo Pareizticīgā Baznīca konsekventi seko Evaņģēlija vārdiem, un Evaņģēlijs attēlo Kristītāja ieņemšanu kā cildenu un priecīgu notikumu, mudinot mūs pateikties Dievam par to un to svinēt. Patiešām, pašas atsauces uz Kristītāja ieņemšanas dienu, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām, aizsākās senajā kristietībā. No ceturtā gadsimta ir saglabājušās Svētā Jāņa Hrizostoma sprediķi, kas teikti dievkalpojuma laikā Kristītāja ieņemšanas dienā. Astotajā gadsimtā Svētais Jānis no Damaskas un devītajā gadsimtā Svētais Bizantijs sarakstīja daudzas baznīcas himnas Kristītāja ieņemšanas dienai, kuras tagad tiek dziedātas dievkalpojumos šajā dienā.

Slavinot Priekšteča ieņemšanu, pateicoties Dieva īpašajai gādībai, Baznīca savās himnās godina arī Priekšteča taisnīgos vecākus.

Lielais Zaharija priecājas kopā ar savu visu godības pilno sievu Elizabeti, cienīgi ieņemot Jāni Kristītāju, kuru Erceņģelis ar prieku pasludināja, un cilvēki viņu pienācīgi godās kā žēlastības noslēpumu.

23. / 6. oktobris, otrdiena

Godājamā, slavējamā Pravieša, Kunga Priekšteča un Kristītāja Jāņa ieņemšana.

Svt. Inokentija, Maskavas metr., godināšanas iesākums (1977).

Visl. sievu Ksantipas un Poliksēnijas (109). Moc. jaunavas Iraīdas (ap 308.). Sirakūzu moc. Andreja, Jāņa un Jāņa bērnu Pētera un Antonīna (886).

Svtmoc. priest. Jāņa Pankratoviča (1937).

Dievmātes Slovenku ikonas (1635).

Fil. 236. lekc. I, 8-14. Lk. 11. lekc. III, 23 – IV, 1.

Priekštecim: Gal. 210. lekc. (no vidus) IV, 22-31.

Lk. 2. lekc. I, 5-25:

5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete.

6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos.

7 Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.

8 Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā

9 un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt,

10 bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā,

11 tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē.

12 Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma.

13 Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.

14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.

15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.

16 Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva.

17 Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis."

18 Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados."

19 Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.

20 Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies."

21 Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā.

22 Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.

23 Un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām.

24 Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:

25 "To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā."

Svētā Pētera, bijušā muitnieka, dzīve

Piemiņas datums 22. septembris

Āfrikā dzīvoja cietsirdīgs un nežēlīgs muitnieks vārdā Pēteris. Viņš nekad nežēloja nabagus, nekad nedomāja par nāvi, nekad neapmeklēja Dieva baznīcas, un viņa sirds vienmēr bija kurla pret tiem, kas lūdza žēlastību. Bet labais un žēlsirdīgais Dievs nevēlas grēcinieku nāvi, bet gan rūpējas par visu pestīšanu un ar savu neizdibināmo Providenci glābj ikvienu. Viņš arī parādīja savu žēlsirdību Pēterim un izglāba viņu šādā veidā.

Kādu dienu daži nabadzīgi un trūkumcietēji, sēžot uz ielas, sāka slavēt tos, kas viņiem bija izrādījuši žēlsirdību, lūgt Dievu par viņiem un pārmest tiem, kas bija nežēlīgi. Kamēr viņi tā runāja, viņi sāka runāt par Pēteri, stāstot, cik nežēlīgi viņš pret viņiem izturējās, un sāka jautāt viens otram, vai kāds jebkad ir saņēmis žēlastības dāvanas no Pētera mājas. Kad tādu cilvēku neatrada, viens no nabagiem piecēlās un teica:

- Ko tu man dosi, ja es tagad iešu un lūgšu viņam žēlastības dāvanas?

Vienojušies, viņi iekasēja drošības naudu, un ubags devās ceļā un nostājās pie Pētera vārtiem. Drīz Pēteris iznāca no mājas, vedot ēzeli, kas bija piekrauts ar maizi prinča pusdienām. Ubags paklanījās viņam un sāka skaļi lūgt žēlastību. Pēteris paķēra maizi, iemeta to ubaga sejā un aizgāja. Paņēmis maizi, ubags piegāja pie citiem ubagotājiem un teica:

– No paša Pētera rokām es saņēmu šo maizi.

Ar šiem vārdiem viņš sāka slavēt Kungu un pateicās Viņam par Pētera žēlsirdību. Divas dienas vēlāk muitnieks tik ļoti saslima, ka bija tuvu nāvei. Tad viņam parādījās vīzija, kurā viņš stāv tiesneša priekšā, un viņa darbi tiek svērti uz svariem. Vienā svaru pusē stāvēja nešķīsti un ļauni gari, bet otrā pusē - gaiši un skaisti vīri. Ļaunie gari atnesa visus Pētera dzīves laikā, sākot no agrīnajiem gadiem, pastrādātos ļaunos darbus un novietoja tos uz svariem. Tomēr gaišie vīri nevarēja atrast nevienu Pētera labo darbu, ko varētu novietot svaru otrā pusē. Tāpēc viņi bija skumji un apmulsuši, sacīdami viens otram:

- Mums nav nekā, ko likt uz svariem.

Tad viens no viņiem teica:

"Patiesi, mums nav nekā, ko likt iekšā, izņemot maizi, ko viņš mums deva Kristus dēļ pirms divām dienām un tikai pret viņa gribu."

Viņi novietoja maizi svaru otrā pusē, un tie sasvēra svarus atpakaļ uz sāniem. Tad gaismas vīri teica nodokļu iekasētājam:

- Ej, nabaga Pēteri, un pievieno vēl šai maizei, lai dēmoni tevi nepaņem un neved mūžīgās mokās.

Atjēdzies, Pēteris sāka par to domāt un saprata, ka redzētais nebija rēgs, bet gan patiesība. Viņš atcerējās visus savus grēkus, pat tos, kurus jau bija aizmirsis – visi viņa pārkāpumi skaidri parādījās viņa priekšā – tieši tos, kurus ļaunie dēmoni bija savākuši un uzlikuši uz svariem. Tad Pēteris, pārsteigts, nodomāja:

“Ja viena maizes klaips, ko es iemetu nabaga cilvēka sejā, man tik ļoti palīdzēja, ka dēmoni mani nevarēja paņemt, tad cik daudz dāsnākas dāvanas, kas darītas ar ticību un dedzību, palīdz tiem, kas dāsni izdala savu bagātību nabadzīgajiem.”

Un no tā laika viņš kļuva ārkārtīgi žēlsirdīgs, tā ka pat sevi nežēloja. Kādu dienu viņš devās uz savu muitas staciju . Pa ceļam viņš satika kādu kuģa īpašnieku; viņš bija kails, jo kuģa zaudējuma dēļ bija kļuvis pilnīgi nabadzīgs. Un lūk, šis vīrs, nokritis pie Pētera kājām, lūdza viņu dot viņam drēbes, lai viņš varētu apsegt savu kailumu. Pēteris novilka savu skaisto un dārgo virsdrēbes un iedeva tās viņam; bet vīrs, kaunēdamies staigāt šādās drēbēs, atdeva tās tirgotājam pārdot. Pēteris, atgriežoties no savas muitas stacijas, nejauši ieraudzīja, ka drēbes karājas tirgū pārdošanā; tas viņu tik ļoti apbēdināja, ka, atgriežoties mājās, viņš pat negribēja ēst, bet ieslēdzās iekšā, sāka raudāt un vaimanāt, sakot:

- Dievs nepieņēma manas žēlastības dāvanas; es neesmu cienīgs, lai nabagi mani atcerētos.

Tā raudādams un sērodams, viņš uz brīdi aizmiga, un tad viņam parādījās kāds skaists vīrietis, spīdēdams spožāk par sauli; viņam galvā bija krusts, un viņš bija ģērbies tajās pašās drēbēs, ko Pēteris bija uzdāvinājis kuģa bojāejas upurim; šis vīrietis Pēterim teica:

- Par ko tu sēro un raudi, brāli Pēteri?

Krodziņa īpašnieks atbildēja:

Kā gan es varu neraudāt, Kungs, ja es dodu nabagiem no tā, ko Tu man esi devis, un viņi atkal pārdod to, kas viņiem tika iedots, tirgū.

Tad Tas, kurš parādījās, viņam sacīja:

– Vai tu atpazīsti šīs drēbes, ko es valkāju?

Pēteris atbildēja:

- Jā, Kungs, es to atpazīstu; tas ir mans; ar to es apģērbu kailos.

Tas, kurš parādījās, teica:

- Beidz skumt, jo esmu pieņēmis drēbes, ko tu devi ubagam, un valkāju tās, kā tu redzi; es tevi slavēju par tavu labo darbu, jo tu esi apģērbis Mani, kas mirstu no aukstuma.

Kad muitnieks pamodās, viņš bija pārsteigts un sāka greizsirdīgi domāt par nabago dzīvi, sacīdams:

“Ja nabagie ir tādi paši kā Kristus, tad, zvēru pie Dieva, es nemiršu, kamēr nebūšu viens no viņiem.

Viņš nekavējoties izdalīja visu savu mantu nabagiem un atbrīvoja savus vergus, atstājot tikai vienu no viņiem; un šim vergam viņš teica:

"Es gribu tev atklāt noslēpumu; glabā to un paklausi man; bet, ja tu nepaturēsi noslēpumu un nepaklausīsi man, tad zini, ka es tevi pārdošu pagāniem."

Uz to vergs viņam atbildēja:

- Lai ko jūs man pavēlētu, kungs, man tas jādara.

Tad Pēteris viņam sacīja:

"Iesim uz Svēto Pilsētu, paklanīsimies Tā Kunga dzīvību dodošā kapa priekšā, un tur tu mani pārdosi kādam no kristiešiem un ieņēmumus no pārdošanas atdosi nabagiem; tad tu pats būsi brīvs cilvēks."

Vergu pārsteidza sava saimnieka dīvainais nodoms; viņš negribēja viņam paklausīt un teica:

“Man jāiet tev līdzi uz svēto pilsētu, jo esmu tavs vergs; bet es nevaru tevi pārdot, mans kungs, un es to nekad nedarīšu.”

Tad Pēteris viņam sacīja:

“Ja tu mani nepārdosi, tad es tevi pārdošu pagāniem, kā jau teicu.”

Un viņi devās uz Jeruzalemi. Pēc tam, kad Pēteris bija pielūdzis svētās vietas, viņš atkal sacīja kalpam:

- Pārdod mani, bet, ja tu mani nepārdosi, tad es tevi pārdošu barbariem skarbajā verdzībā.

Redzot sava saimnieka nelokāmo apņēmību, vergs bija spiests viņam paklausīt pat pret viņa gribu. Sastapis kādu dievbijīgu vīru, kuru viņš pazina, sudrabkali vārdā Zoila, vergs viņam teica:

- Klausies mani, Zoilus, nopērc no manis labu vergu.

Sudrabkalis atbildēja:

- Brāli, tici man: esmu nabadzīgs, tāpēc man nav ar ko to samaksāt.

Tad vergs viņam ieteica:

- Aizņemies no kāda un nopērc to, jo tas ir ļoti labs, un Dievs tevi par to svētīs.

Ticot viņa vārdiem, Zoils aizņēmās no drauga trīsdesmit zelta gabalus un izmantoja naudu, lai nopirktu Pēteri no sava verga, nezinot, ka Pēteris ir verga saimnieks. Pēdējais, paņēmis naudu savam saimniekam, devās uz Konstantinopoli un, nevienam nestāstot, ko bija izdarījis, izdalīja naudu nabagiem. Kopš tā laika Pēteris sāka kalpot Zoilam; viņš bija spiests darīt lietas, pie kurām iepriekš nebija pieradis: dažreiz viņš strādāja virtuvē, dažreiz nesa kūtsmēslus no Zoila mājas, dažreiz raka zemi vīna dārzā; ar šiem un citiem smagajiem darbiem savā milzīgajā pazemībā viņš izsmēla savu miesu. Zoils redzēja, ka Pēteris nes svētību viņa mājai, tāpat kā Pentefrija māja reiz bija saņēmusi svētību caur Jāzepu; viņš redzēja, ka viņa bagātība ir pieaugusi; tāpēc viņš iemīlēja Pēteri, un vienlaikus, redzot viņa ārkārtējo pazemību, viņš juta cieņu pret viņu. Kādu dienu viņš viņam teica:

- Pēteri, es gribu tevi atbrīvot, esi mans brālis.

Pēteris tomēr nevēlējās brīvību, bet deva priekšroku kalpot par vergu. Viņu bieži redzēja citus vergus lamājam, dažreiz pat sita un visādi apvainoja, bet viņš pacietīgi visu izturēja, nesakot ne vārda. Kādu dienu Pēteris sapnī redzēja starojošo Vīru, kurš reiz viņam Āfrikā bija parādījies savās drēbēs; šis Vīrs, tagad rokā turot trīsdesmit zelta gabalus, sacīja viņam:

- Neskumsti, brāli Pēteri, jo es pats saņēmu naudu par tevi; esi pacietīgs līdz brīdim, kad tevi atpazīs.

Pēc kāda laika daži sudraba tirgotāji ieradās no Āfrikas, lai pielūgtu svētajās vietās. Zoils, Pētera kungs, uzaicināja viņus pie sevis uz pusdienām. Ēdienreizes laikā viesi sāka atpazīt Pēteri un sacīja viens otram:

- Cik gan līdzīgs šis vīrs ir muitniekam Pēterim.

Dzirdējis viņu sarunu, Pēteris sāka slēpt savu seju no tiem, lai tie viņu pilnībā neatpazītu. Tomēr tie viņu atpazina un sāka runāt ar mājas īpašnieku:

"Mēs vēlamies tev pateikt kaut ko svarīgu, Zoil: vai tu zini, ka tavā mājsaimniecībā kalpo dižciltīgs vīrs — Pēteris? Viņš bija ļoti ievērojams cilvēks Āfrikā, un viņš atbrīvoja visus savus vergus. Princis ir dziļi noskumis un nožēlo, ka Pēteris mūs ir pametis; tāpēc mēs viņu ņemsim līdzi."

Pēteris, stāvēdams ārpus durvīm, dzirdēja visus vārdus; nolicis trauku, ko nesa, viņš steidzās pie vārtiem, lai aizbēgtu; vārtu sargs bija mēms un kurls jau no dzimšanas, tāpēc vārtus atvēra un aizvēra tikai ar noteiktām zīmēm.

Svētais Pēteris, steidzīgi aizejot, teica mēmam cilvēkam:

“Es runāju ar jums mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā: nekavējoties atveriet man durvis.”

Tad mēma cilvēka mute atvērās, un viņš sacīja:

- Labi, kungs, es to tagad atvēršu.

Ar šiem vārdiem viņš tūlīt atvēra vārtus, un Pēteris steigšus devās prom. Tad bijušais mēms piegāja pie sava saimnieka un sāka runāt visu klātbūtnē. Visi mājā bija pārsteigti, dzirdot viņa teikto; visi tūlīt sāka meklēt Pēteri, bet neatrada viņu. Mēms teica:

"Redzi, viņš nav aizbēdzis, zini, ka šis ir liels Dieva kalps. Kad viņš tuvojās vārtiem, viņš man teica: "Kunga Jēzus Kristus vārdā es tev saku, atver vārtus." Un es uzreiz pamanīju liesmu, kas nāca no viņa mutes, kas mani pieskārās, un es sāku runāt.

Visi nekavējoties devās Pētera vajāšanā, bet nepanāca; viņi cītīgi meklēja viņu visur, bet neatrada. Tad visi Zoila namā raudāja un sacīja: "Kā mēs nezinājām, ka viņš ir tik liels Dieva kalps?" Un viņi slavēja Dievu, kuram ir daudz slēptu kalpu. Pēteris, bēgot no cilvēciskās godības, slēpās slepenās vietās līdz pat savai nāvei .

Slava Kungam mūžīgi. Āmen.

22. / 5. oktobris, pirmdiena

19. nedēļa pēc Trijādības (18. nedēļas Evaņģēlija lasījumi).

Prav. Jonas (VIII gs. pirms Kr. Piedz.). Svtmoc. Fokas, Sinopes bīsk. (117). Visl. priest. Jonas (IX), svētā Feofana, kanonu rakstītāja, un Feodora tēva. Svētl. Divejevas Paraskevas (1915).

Visl. Jašezeras Jonas (1589-1592). Visl. Žabinskas Makārija, Beļevas brīnumdarītāja (XVII). Tulas svēto kopējā godināšana. Moc. Fokas dārznieka (ap 320.). Taisnā Konstantinopoles Pētera, bijušā muitnieka (VI). Svtmoc. Brazas Feodosija (1694) (Rum.).

Svtmoc. Benjamina (Venjamina), Romanovas bīsk. (1930).

Fil. 235. lekc. I, 1-7.

Lk. 10. lekc. III, 19-22:

19 Bet tetrarhs Hērods, kam Jānis pārmeta viņa laulību ar viņa brāļasievu Hērodiju un visus viņa pārējos ļaunos darbus,

20 pievienoja visiem ļauniem darbiem vēl to, ka viņš lika iemest Jāni cietumā.

21 Kad nu visi ļaudis likās kristīties un arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās,

22 un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts."

Aizlūguma fragments.

21. / 4. oktobris, svētdiena

18. svētdiena pēc Trijādības. 1. balss.

Kunga Godājāmā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas svētku atsvēte.

#aizlūgums #svētku

Aizlūguma fragments.

21. / 4. oktobris, svētdiena

18. svētdiena pēc Trijādības. 1. balss.

Kunga Godājāmā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas svētku atsvēte.

#aizlūgums

Evaņģēlija lasījums.

21. / 4. oktobris, svētdiena

18. svētdiena pēc Trijādības. 1. balss.

Kunga Godājāmā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas svētku atsvēte.

#evaņģēlijs

Apustuļu lasījums.

21. / 4. oktobris, svētdiena

18. svētdiena pēc Trijādības. 1. balss.

Kunga Godājāmā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas svētku atsvēte.

#apustuļi

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 19.nedēļā pēc Trijādības Svētkiem no 5.oktobra līdz 11.oktobrim:

7.oktobris trešdiena- 18:00 akafists Kristum Dievam ar aizlūgumu,

9.oktobris piektdiena- 8:00 stundas un Dievišķā Liturģija

sv. apustuļa un evaņģēlista Jāņa Teologa svētkos,

9.oktobris piektdiena- 18:00 akafists Vissvētajai Dievadzemdētājai ar aizlūgumu;

10.oktobris sestdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums;

11.oktobris Svētdiena - 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija.

#dievkalpojumusaraksts

21. / 4. oktobris, svētdiena

18. svētdiena pēc Trijādības. 1. balss.

Kunga Godājāmā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas svētku atsvēte. Ap. Kodrata no 70 ap. (ap 130.). Svt. Dimitrija, Rostovas metr., sv. relikviju iegūšana (1752).

Visl. Šužgoras Daniēla (XVI). Visl. Zaonikejevas Jāzepa (1612). Svtmoc. Efesas bīsk. Ipātija un priest. Andreja (ap 730-735). Svt. Īzakija un Melētija, Kipras bīskapu. Moc. Eusēvija un Priska. Kubaņas metropolijas svēto kopēja godināšana (pārejošas svinības 1. svētdienā pēc 15. oktobra). Vācijas svēto kopēja godināšana (pārejošas svinības 20. septembrim tuvākajā svētdienā).

Svtmoc. priest. Aleksandra Fedosejeva, Aleksija Stabņikova, Konstantīna Širokinska, Jāņa Flerova (1918); visl.moc. Maurīkija Poļetajeva un moc. Vasīlija Kondratjeva (1937); svtmoc. priest. Valentīna Nikoļska, Aleksandra Beļakova, Jāņa Lazareva, Andreja Benediktova, Pētera Saharovska, Jāņa Nikoļska (1937); svtmoc. priest. Jāņa Bistrova (1938); svtmoc. priest. Vasīlija Krimkina (1942).

Rīt. – 7. Ev. Jņ. 63. lekc. XX, 1-10. Lit. – Svētdienas pēc Krusta Pacelšanas: Gal. 203. lekc. II, 16-20. Mk. 37. lekc. VIII, 34 – IX, 1.

Dienas: 2. Kor. 188. lekc. IX, 6-11. Mt. 77. lekc. XVIII, 23-35:

23 Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.

24 Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu.

25 Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt.

26 Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.

27 Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.

28 Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā!

29 Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu.

30 Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā.

31 Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.

32 Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi.

33 Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?

34 Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.

35 Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit."

20. / 3. oktobris, sestdiena

Sestdiena pēc Krusta Pacelšanas. Lielmoc. Eustāfija Plakida, viņa sievas Teopistijas un viņu bērnu Agāpija un Teopista (ap 118.). Moc. un apl. Mihaila, Čerņigovas kņ., un viņa bajāra Feodora, Čerņigovas brīnumdarītāju (1245).

Visl. un labt. Brjanskas kņ. Oļega (ap 1285.). Brjanskas metropolijas svēto kopējā godināšana.

Svtmoc. priest. Feoktista Smeļņicka un Aleksandra Tetujeva (1937).

Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra dzimšanas diena.

Sestdienas pēc Krusta Pacelšanas: 1. Kor. 125. lekc. (no vidus) I, 26-29. Jņ. 30. lekc. VIII, 21-30. Dienas (no sākuma): 1. Kor. 162. lekc. XV, 39-45.

Mt. 78. lekc. XIX, 3-12:

3 Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un sacīja Viņam: "Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?"

4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu,

5 un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.-

6 Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt."

7 Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?"

8 Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.

9 Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību."

10 Viņa mācekļi saka Viņam: "Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties."

11 Bet Viņš sacīja tiem: "Visi nespēj saprast šo vārdu, bet tik tie, kam tas ir dots.

12 Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot."

18. / 1. oktobris, ceturtdiena

Visl. Eumēnija, Gortinas bīsk. (VII). Visl. Suzdaļas Eufrosīnijas, pasaulē Teodūlijas (godināšanas iesākums 1698. g.). Visl. Optinas Ilariona (1873).

Moc. Ariadnes (II). Moc. Sofijas un Irīnas (III). Moc. Kastora, Aleksandrijā. Moc. Bidzina, Šalvas un Elizbāra, Ksanas kņazu (1660) nāves diena (Gruz.)

Svtmoc. priest. Aleksija Kuzņecova un Pētera Djakonova (1918); svtmoc. Amfilohija, Krasnojarskas bīsk., priesteru Jāņa Vasiļjeva, Borisa Bogoļepova, Mihaila Skobeļeva, Vladimira Čekalova, Venjamīna Blagonadeždina, Konstantīna Tverdislova un moc. Sergija Vederņikova (1937).

Dievmātes Molčenskas (1405), sauktas «Dziedinātāja», un Starorusas (tās atgriešanās Starajā Rusā 1888. g.) ikonu.

Ef. 232. lekc. V, 33 – VI, 9.

Mt. 99. lekc. XXIV, 13-28:

13 Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.

14 Un šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.

15 Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis - kas to lasa, lai uzmana, -

16 lai tad tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos.

17 Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama.

18 Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes.

19 Bet vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā!

20 Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā.

21 Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.

22 Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas.

23 Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, - tad neticiet.

24 Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.

25 Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš.

26 Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, - tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, - tad neticiet.

27 Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.

28 Jo, kur maita, tur salasās ērgļi.

Svētās mocekles Vera, Nadežda, Ļubova un viņu māte Sofija

Patiesi brīnumaina kristīgās morālās izturības izpausme ir svēto mocekļu Sofijas un viņas jauno meitu Veras, Nadeždas un Ļubovas ciešanas, kuras Baznīca šodien piemin.

No vienas puses, pārsteidz bērnu garīgais briedums, kuri tik agrā vecumā (vecākajai no viņām bija 12 gadi, bet jaunākajai – 9) – jau bija tik ļoti piesātinātas ar kristīgo sajūtu, tik stingrad savā spēkā, ar kādu tā iedarbojas uz cilvēka dabisko vājumu, ka nešaubījās visbriesmīgāko spīdzināšanas priekšā, kas spēja iebiedēt pat visspēcīgākos, nobriedušākos cilvēkus, kuru piemēri dažādos laikos bija nelaimīgu cilvēku personībās, kurus nepietiekami iedvesmoja viņu pārliecība...

Ne mazāk pārsteidzoša, no otras puses, ir mātes nelokāmība, kura neatkāpās no savu bērnu spīdzināšanas pat līdz viņu nāvei, ja iedomājaties to, kas nav salīdzināms ar jebkādām cilvēciskām jūtām - mātes mīlestības sajūtu pret bērniem.

Kurš gan var izmērīt mātes sirds pilnās sāpes, kas dabiski piepildītas ar žēlumu pret saviem bērniem, redzot visu savu bērnu ciešanas un nāvi? Tās ir neizmērojamas. Tomēr pat šīs sāpes padodas bezgalīgajam mīlestības dziļumam pret Kristu, kad sirds ir Viņu iepazinusi un atdevusi sevi Viņam, un ir piepildīta ar Viņa saldo un suverēno klātbūtni, kas kopš tā laika ir vadījusi visas tās kustības, iedēstījusi tajā katru labu sapratni un stiprinājusi šo sirdi ar neuzvaramu stingrību.

Šajā patiesajā mīlestībā pret Dievu – Kristu – Svētais Gars ir dvēseles brīnumainā skaistuma, augstuma un spēka izskaidrojums, ko parāda vājas radības, kuru vājumā varēja izpausties Dieva spēks, jo tās mīlēja Viņu.

Kādā veidā, piemērojoties ikdienas apstākļiem, pieauga šis spēks, kas sagrāva visus zemes pārbaudījumus?

Sofija bija kristiete ne tikai vārdā, bet arī darbos ; tāpēc viņu piepildīja dievbijība, kas izpaudās labos darbos, ar kuras piemēru viņa audzināja savus bērnus. Ko viņi redzēja, ar to viņi tika piepildīti; no tā viņi veidojās, un, augot kopā ar māti – īstu kristieti –, viņi paši jau no mazotnes kļuva par īstiem kristiešiem.

Un, kad ap 137. gadu kristiešu vajāšanu laikā viņu māte, atraitne, kas dzīvoja Romā, tika izsaukta uz tiesu kopā ar bērniem , viņas, neskatoties uz savu jaunību, pierādīja, ka jau ir gatavas augstākajiem garīgajiem sasniegumiem. Viņām jau piemita mīlestība pret Dievu, kas neļāva atteikties; viņas ticēja, ka zemes ciešanas nav nekas salīdzinājumā ar mūžīgo laimi, kas sagaida tos, kas cieš savas mīlestības pret Dievu dēļ; viņas cerēja, ka Dievs ar savu spēku viņām palīdzēs šajā briesmīgajā pārbaudījumā. Viņu māte, kura nebija tērējusi dārgo laiku dīkā, kura nebija palaidusi garām nevienu mirkli, ieaudzinot savos bērnos pestīšanas patiesības, spēja viņos jau agrīnā stadijā izaudzināt dārgu trauku, kas bija gatavs saņemt godības mocekļa nāves kroni.

"Kungs! Nepamet mūs, bet palīdzi mums nebaidīties no mokām, nebaidīties no nāves! Palīdzi mums, mūsu Pestītāj, nenovērsties no Tevis!" šie nākotnes askēti sauca lūgšanā, Kristus vajātāju izsaukti uz tiesu. Un, lūguši, viņas mierīgi aizgāja, pakļaujoties Tā gribai, kas mums pavēlēja nebaidīties no tiem, kas nogalina miesu, bet nevar nogalināt dvēseli...

Tiesas sēdē, kad viņai jautāja par Sofijas izcelsmi un ticību, viņa bezbailīgi atbildēja, ka ir Kristus kalpone, kuras neizdibināmo vārdu ir jāpielūdz visiem, ko Viņš radīja uz zemes... "Un mani bērni," viņa turpināja, "esmu saderinājusies ar Dievu Kristu, lai viņi saglabātu savu šķīstību neiznīcināmu – neiznīcīgajam Līgavainim, Dieva Dēlam"...

Aizvesta kopā ar bērniem pie pagānu sievietes vārdā Pallādija, kurai tika uzdots pārliecināt viņu neupurēt savus bērnus un viņu laimi ticības dēļ krustā sistajam Kristum, Sofija trīs dienas, kas viņai bija dotas pirms jaunās tiesas, pavadīja lūgšanā un mudinājumā savus bērnus būt gataviem mocekļa nāves varoņdarbam.

“Mani dārgie bērni!” viņa teica savām meitām, “tagad ir īstais laiks mūsu cīņai Jēzus Kristus dēļ.”

Nebaidieties ciest Viņa dēļ un zaudēt savu laicīgo dzīvību mūžīgās dzīves dēļ Viņa Valstībā! Nebaidieties, ja jūsu ķermeņi tiek mocīti: Dievs dziedēs jūsu brūces un dāvās jums neiznīcīgu skaistumu... Neļaujiet sevi pievilt, pat ja jums sola bagātīgas dāvanas un visādus zemes godus. Tas viss izgaist kā dūmi, kā putekļi, ko izkaisa vējš, un nokalst kā zāle. Tikai Dieva dāvanas ir mūžīgas. Nebīstieties ļauna: Dievs no jums neatstāsies. Viņš pats apsolīja tiem, kas Viņam tic, ka māte drīzāk aizmirsīs savu bērnu nekā Savu tautu. Ak, bērni, atcerieties, ka ciešanās Es jūs dzemdēju, darbā Es jūs audzināju, atcerieties, kā Es jums mācīju Dieva mīlestību un bijību, un mieriniet savas vecumdienas ar stingru Kristus atzīšanu. Dāvājiet man prieku tikt sauktai par Kristus mocekļu māti! Tad mana dvēsele tiks pagodināta, kad redzēšu savus bērnus mirstam mūsu Kunga dēļ!

Kristīgo meiteņu dvēseles bija dziļi caurstrāvotas ar šo mātes pamācību; tas it kā iespieda viņai sniegto izglītību, un sēklas, ko māte bija iesējusi viņu sirdīs kopš bērnības, pēkšņi uzplauka brīnišķīgā un skaistā auglī.

Kad viņas atkal izsauca uz tiesu, viņas bezbailīgi apliecināja savu ticību Kristum, neatteicās no šīs ticības dažādu viņiem apsolīto zemes prieku dēļ, neatkāpās no briesmīgajām mokām un viena pēc otras - vecākā - Ticība, otrā - Cerība, jaunākā - Mīlestība, viensa otru pārliecinot un mātes iedrošinātas, viņas izturēja gan dedzināšanu uz sarkani nokaitināta dzelzs restes, gan dedzināšanu verdošos sveķos, gan skrāpēšanu ar asu dzelzi, gan pienaglošanu pie ripas, gan sišanu ar nūjām, tā ka viņu ievainotais ķermenis sabruka gabalos... Un, paliekot neskartas Tā Kunga godības izpausmes dēļ visu šo moku vidū, viņas beidzot tika nogalinātas ar zobenu.

Kādas sāpes visas šīs nežēlīgās mokas, kurām viņa bija lieciniece, kamēr viņas bērni tika mocīti, noteikti rezonēja Sofijas sirdī. Cilvēku valodā nav vārdu, lai izteiktu šīs sāpes. Tāpat nav vārdu, lai aprakstītu pārdabisko mierinājumu, kas spētu pārvarēt šādas sāpes...

Un tā Sofija pārcieta savu bērnu mokas un nāvi. Viņa netika pakļauta nekādiem citiem pārbaudījumiem, iespējams, nežēlīga aprēķina dēļ, ka, saudzējot viņas dzīvību, viņi arī pasargās viņu no neizbēgamajām bēdām par bērnu zaudēšanu... Galu galā pagāni nespēja saprast viņas kristīgo mierinājumu...

Bet pats Kungs drīz vien pilnībā mierināja Sofiju, kura Viņa dēļ bija cietusi, ja ne miesā, tad sirdī. Apbedījusi savus bērnus tajā pašā kapā, viņa tur palika nemitīgā lūgšanā un trešajā dienā atdusējās mūžīgā miegā, apvienojot sevi ar saviem bērniem Dieva Valstībā ar mīlestību, ar kuru viņa pati bija mīlējusi un ar kuru viņa bija mācījusi saviem bērniem mīlēt Viņu…

Svēto mocekļu relikvijas pāvests Adrians 777. gadā uzdāvināja Strasbūras bīskapam Remigijam Elzasā, kur viņu akmens zārks ir izstādīts Ešavas baznīcā.

17. / 30. septembris, trešdiena, gavēņa diena.

Moc. Veras, Nadeždas, Ļubovas un viņu mātes Sofijas (ap 137.).

Moc. Feodotijas (ap 230.) un Agafoklijas.

156 mocekļu: Pēlija un Nila, Ēģiptes bīskapu, priest. Zenona, augstmaņa Pātermufija, Elijas un citu (ap 310.). Svt. Joakima, Aleksandrijas patriarha (1567).

Svtmoc. Pāvila Moisejeva un Feodosija Soboļeva, Nikodēma Ščapkova un Serafima Kulakova (1918); visl.moc. Irīnas Frolovas (1931); moc. Jāņa Korotkova (1941); visl.moc. Aleksandras Hvorostjaņņikovas (1943).

Dievmātes Cargrades (1071) un Makarjevas (1442) ikonu.

Ef. 231. lekc. V, 25-33.

Mt. 96. lekc. XXIII, 29-39:

29 Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus un sakāt:

30 ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā.

31 Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni.

32 Jūs tad arī piepildāt savu tēvu mēru.

33 Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?

34 Tāpēc, redzi, Es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus; dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru,

35 ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Caharijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri.

36 Patiesi Es jums saku: tas viss nāks pār šo dzimumu.

37 Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.

38 Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.

39 Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!"

Svētā Krusta Pacelšanas Svētki

Varbūt Svētā Krusta Pacelšana ir vienīgie svētki, kas sākās vienlaikus ar notikumu, kuram tie ir veltīti.

Pēc lielākajiem notikumiem cilvēces vēsturē — Kristus krustā sišanas, apbedīšanas, augšāmcelšanās un debesbraukšanas — Svētais Krusts, kas kalpoja par Glābēja nāvessoda instrumentu, tika pazaudēts. Pēc tam, kad 70. gadā pēc Kristus romiešu karaspēks iznīcināja Jeruzalemi, svētās vietas, kas saistītas ar Kunga dzīvi uz zemes, nonāca aizmirstībā, un uz dažām no tām tika uzcelti pagānu tempļi.Svētā un dzīvību dodošā krusta atklāšana notika Svētā apustuļiem līdzīgā imperatora Konstantīna Lielā valdīšanas laikā .

Saskaņā ar ceturtā gadsimta baznīcas vēsturnieku teikto, Konstantīna māte, Svētā Helēna, līdzvērtīga apustuļiem, pēc sava karaliskā dēla lūguma devās uz Jeruzalemi, lai atrastu vietas, kas saistītas ar Kristus zemes dzīves notikumiem, kā arī Svēto Krustu, kura brīnumainā parādīšanās kļuva par Svētā Konstantīna uzvaras zīmi pār ienaidniekiem. Literatūrā ir aprakstītas trīs dažādas Svētā Krusta atklāšanas leģendas versijas.Svētā un dzīvību dodošā krusta atklāšana notika Svētā apustuļiem līdzīgā imperatora Konstantīna Lielā valdīšanas laikā .

Saskaņā ar senāko versiju (ko citē 5. gadsimta baznīcas vēsturnieki Rufīns no Akvilejas , Sokrats, Sozomens un citi, un, visticamāk, tā ir atvasināta no pazudušās Gelazija no Cēzarejas "Baznīcas vēstures" (4. gadsimts)), Svētais Krusts atradās zem pagānu Venēras svētnīcas. Kad tā tika iznīcināta, tika atrasti trīs krusti, kā arī plāksne un naglas, ar kurām Jēzus bija pienaglots pie nāvessoda instrumenta. Lai noteiktu, kurš no krustiem ir tas, uz kura Kungs tika sists krustā, Jeruzalemes bīskaps Makarijs († 333) ierosināja, lai katru no tiem pēc kārtas pieskartos smagi slimai sievietei. Kad viņa tika dziedināta pēc tam, kad bija pieskārusies vienam no krustiem, visi sapulcējušie slavēja Dievu, kurš bija norādījis uz vissvētāko relikviju - Kunga Krusta Īsto Koku, ko svētais pēc tam pacēla visu apskatei.

16. / 29. septembris, otrdiena

Lielmoc. visslavētās Eufīmijas (304). Taisnā Maskavas Aleksija sv. relikviju pārnešana (2001).

Svt. Kipriāna, Maskavas metr., visas Krievzemes brīnumdarītāja (1406). Svt. Fotija, Kijevas, Maskavas un visas Krievzemes metropolīta, brīnumdarītāja (1431). Visl. Odesas Kukšas, apl. (1964). Moc. Sebastiānas (86-96). Moc. Melitīnas (138-161). Moc. Viktora un Sostena (ap 304.). Visl. Doroteja, Ēģiptes tuksneša vientuļnieka (IV). Moc. Ludmilas, Čehijas kņ. (927). Moc. brāļu Jāzepa un Īzāka (808) (Gruz.).

Svtmoc. priest. Gregorija Rajevska (1937); svtmoc. priest. Sergija Loseva (1942).

Dievmātes ikonas, sauktas «Uzlūko pazemību» (1420).

Ef. 230. lekc. V, 20-26.

Mt. 95. lekc. XXIII, 23-28:

23 Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.

24 Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat.

25 Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības.

26 Aklo farizej! Šķīstī papriekš kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta.

27 Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.

28 Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības.

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 18.nedēļā pēc Trijādības Svētkiem no 28.septembra līdz 4.oktobrim:

30.septembris trešdiena- 18:00 akafists Kristum Dievam ar aizlūgumu,

2.oktobris piektdiena- 18:00 akafists Vissvētajai Dievadzemdētājai ar aizlūgumu;

3.oktobris sestdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums;

4.oktobris Svētdiena - 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija.

#dievkalpojumusaraksts

14. / 27. septembris, svētdiena

17. svētdiena pēc Trijādības.

Kunga Godājamā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšana. Gavēņa diena.

Svt. Jāņa Zeltamutes miršanas diena (407).

Dievmātes Ļesnas ikonas (1683).

Rīt. – Jņ. 42. lekc. (no vidus) XII, 28-36.

Lit. – 1. Kor. 125. lekc. I, 18-24.

Jņ. 60. lekc. XIX, 6-11, 13-20, 25-28, 30-35:

6 Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!" Pilāts viņiem saka: "Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!"

7 Jūdi viņam atbildēja: "Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu."

8 Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās,

9 iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: "No kurienes Tu esi?" Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi.

10 Tad Pilāts Viņam sacīja: "Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?"

11 Jēzus atbildēja: "Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks."

12 No šī brīža Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi brēca: "Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!"

13 Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdās soģa krēslā uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata.

14 Bija sataisāmā diena pirms Pashā, ap sesto stundu. Un viņš saka jūdiem: "Redziet, jūsu Ķēniņš!"

15 Bet tie brēca: "Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!" Pilāts viņiem saka: "Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?" Augstie priesteri atbildēja: "Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!"

16 Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu.

17 Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu.

18 Tur tie Viņu sita krustā un kopā ar Viņu divus citus, katrā pusē vienu, bet vidū Jēzu.

19 Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.

20 Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā.

21 Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: "Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet kā Viņš sacījis: Es esmu Jūdu ķēniņš."

22 Bet Pilāts atbildēja: "Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis."

23 Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai. Tāpat tie paņēma Viņa svārkus. Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala.

24 Tad tie sacīja cits citam: "Tos nesadalīsim, bet metīsiem par tiem kauliņus, kam tie piederēs." Tā piepildījās raksti: tie Manas drēbes izdalījuši savā starpā un par Manu apģērbu metuši kauliņus. - Tā darīja kareivji.

25 Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna.

26 Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: "Sieva, redzi, tavs dēls!"

27 Pēc tam Viņš saka māceklim: "Redzi, tava māte!" No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.

28 Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: "Man slāpst!"

29 Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes.

30 Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: "Viss piepildīts!" Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.

31 Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liktu satriekt tiem lielus un viņus noņemt.

32 Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists.

33 Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca.

34 Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.

35 Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu.

13. / 26. septembris, sestdiena

Sestdiena pirms Krusta Pacelšanas. Kunga Augšāmcelšanās baznīcas Jeruzalemē atjaunošanas (iesvētīšanas) piemiņa (Slavinošā Svētdiena) (335). Kunga Godājamā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas priekšsvētki.

Svtmoc. Kornēlija, virsnieka pār simts kareivjiem (I).

Moc. Kronīda, Leontija un Serapiona (ap 237.). Moc. Seleuka un Stratonika (III). Moc. Makrovija un Gordiāna (320). Svtmoc. priest. Juliāna (IV). Moc. Elijas, Zotika, Lukiāna un Valeriāna (320). Visl. Pētera Atrojā (IX). Lielmoc. Ketevani, Kahetijas ķēņinienes (1624) (Gruz.).

Svtmoc. priest. Stefana Kostogriza, Aleksandra Aksenova un diak. Nikolaja Vasjukoviča (1937).

Atjaunošanai: Ebr. 307. lekc. III, 1-4. Mt. 67. lekc. XVI, 13-18. Sestdienas pirms Krusta Pacelšanas: 1. Kor. 126. lekc. II, 6-9. Mt. 39. lekc. X, 37 – XI, 1:

37 Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.

38 Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.

39 Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.

40 Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.

41 Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu.

42 Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs."

12. / 25. septembris, piektdiena, gavēņa diena.

Vissvētās Dievadzemdētājas Piedzimšanas svētku svinību atsvēte.

Svtmoc. Autonoma, Itālijas bīsk. (313). Svtmoc. Visockas Afanasija, Serpuhovas brīnumdarītāja (1395).

Taisnā Verhoturas Simeona sv. relikviju pārnešana (1704). Visl. Tiksnas Vasiāna (1624). Moc. Juliāna un ar viņu 40 moc. (IV). Moc. Aleksandrijas Feodora. Svtmoc. Kornuta, Nikomēdijas (Ikonijas) bīsk. (249-259).

Svtmoc. priest. Feodora Ļebedeva, Jāņa Prudentova, Nikolaja Žitova un moc. Aleksija Vorošina (1937).

Ef. 226. lekc. IV, 17-25.

Mk. 53. lekc. XII, 1-12:

1 Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja.

2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu.

3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.

4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.

5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.

6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies.

7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu.

8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā.

9 Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.

10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni:

11 no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs."

12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja.